Es to sauktu par tautiskā sirreālisma paraugu :)

Šmidts stāsta, kā dziesmiņas tiek pārgrozītas, apzīmējot priekšmetus ar "mīkluveidīgiem aprakstiem". "Dažureiz tuop lietoti veci ērmoti vārdi jeb visādi tīši sagruozījumi, tā ka klausītājs tikai pēc dziesmas satura var uzminēt viņas nozīmi.

Iespējams gan, pa aizritējušos 100 gados par šo parādību ir radušās kādas citas versijas un teorijas.

Bet man patīk doma, ka teicēji būs bijuši asprātīgi...