Kinskis izdzēsies, aiaiai...
Tradicionālais jūras gājiens saveidojās gluži netradicionāls. Pirmā dienā no Mazirbes līdz Kolkai, mežonīgam vējam dibenā pūšot, gājām mēs divas vien ar G, un šķiet, ka vējš izvētīja un aizpūta pie visiem velniem mūsu pēdējo gadu saspringtās attiecības. Lai nu tā būtu, nav draugu tik daudz, lai ar smagumiem sirdī apkārt nēsātos... Un tad mēs sastapāmies ar pretī nākdamajiem N un L, un visi kopā redzējām, kā dižjūra un mazjūra sastopas šoreiz, gandrīz tā, kā raksta priecājamā kārta: kur divu jūru viļņi padara ūdens virsmu par aritmētikas burtnīcas rūtaino lappusi. Un mazjūras svētais miers pēc dižjūras svētā nemiera. Un ugunskurs Valku māju pagalmā, un vēlmju vēstules dedzināšana vienatnē pie jūras. Un saulaini lietainais gājums līdz Melnsilam nākamā dienā, un tad vakars uz velosipēdiem tukšajā Rīgā, šis pavasaris ir neticams, manuprāt, es smaidu pat miegā...