Nez, kā lai iemācās no sirds priecāties par to, kas ir, nevis cepties par to, kā nav. Faktiski – kā lai šīs svētās patiesības zināšanu pārceļ iekšējās pārliecības un rīcības līmenī. Un kāpēc ir tā, ka domu spēks ir pietiekams dažādu mazsvarīgu lietu regulēšanai, bet eksistenciālās lietas rāda pigu un neļaujas ietekmēties. Un tas mūžīgais tremolo diafragmas rajonā.
Āmen, rīt dodos uz Parižu, cerams, neizies kā leģendārajai Kārlīša Vērdiņa dzejoļa varonei :). Ne tak, skaidrs, ka viss būs super. Sarband biļetes jau gaida, gaisu sola ap 20. Ukulele.