Vakarvakara Žordi un Teātra bāra grapas kombinācija ir izraisījusi dīvainas reakcijas manā pavasara saaukstēšanās gaudenotajā, tomēr visnotaļ tak apzinīgajā organismā/paurī. Tā vietā, lai čakli dotos uz jogu, ko parasti daru ar prieku, vai strādātu, ko arī principā daru ar prieku, cenšos izdomāt, kā aizstumt tālāk pirmdienu, kad beidzot ir jāatdod TĀ luga, otrdienu, kad beidzot ir jāiesniedz TĀ deklarācija, un trešdienu, kad HH no manis, jau signāllukturiem mirgojot, gaida TOS tekstiņus-pekstiņus. Un cik labi, ka šovakar jāiet ciemos un jācep gardā plātsmaize un rīt jāaprauga slimnīcā vārguļojošā ex-vīramāte. Vēl jāpaspēj papriecāties, ka Madonna ar dunci patiešām vēl pēc tik daudziem gadiem nav zaudējusi savu labumu (tas vieš cerības), jāatklāj, ka iepazīšanās ar Žordi un Hesperionu notikusi pirms krietniem 10 gadiem Kirkonummes bibliotēkas plašutēkā (par to liecina pārrakstīta kasete, hihi), jāpabrīnās, ka LNB, izspļaujot paziņojumu - lietotājam beidzies beigu termiņš (???) – man neļauj elektroniski pasūtīt izziņas literatūru (Šuvajevas tulkoto Kamasutru un senas Dzejas dienas), un galu galā - jādirn šite Cibā.