Atmiņa ir dīvains štruments. Vakardienas jūsmīgajā aprakstā nav ne vārda par to, kas bija pats svarīgākais: sarunas ar Helsinku mājasmāti un kārtējais apliecinājums tam, ka ļaužu sastapšanās gandrīz nekad nav nejaušas vai tāpat vien (nu, vai vismaz dažas sastapšanās ir pa īstam). Pavisam citādu dzinuļu dēļ (viņai Čaks, man Sārikoski) mums pašlaik ir kopīgs izziņas literatūras segments. Un arī daži dzīves orientieri sakrīt.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: