Nedēļa nudien izdevās laba. Otrdien divas Ingas Takā... Bet Helsinkos bija ziema. Piektdien īstāka, sestdien mīkstāka, bet ziema!!! Universitātes somu filologu bibliotēciņā viss gluži kā pirms desmit gadiem, visas grāmatas pie rokas, ieskaitot da jebko, kas attiecas uz manu seniecerēto atdzejvaroni Sārikoski, vienīgā jaunā fīča, ka var noīrēt klēpjdatoru uz bibliotēkas seansa laiku, ja nu savējs nav paņemts līdzi. Libāņu restorāns, ojojoj, un tas vīns, pasaulīt, tas bij kas lielisks. Būšu meklēt, vai Rīgā tādu var dabūt: Hochar Pere et Fils, 2002, Chateau Musav. Lebanon: Bekaa Valley. Un tradicionālā sestdienas rīta apgaita pa jūras līča maliņu: no mājvietas līdz Siljas un Vikinga kuģiem un tad cauri vecajai tirgus hallei, un tad garām Georga Otsa, tā, kas kuģis un pēdiņās, pietauvošanās vietai, kur sniegā nez kāpēc stāv lērums Roberta kafijtuves terases galdu un krēslu, apsniguši, sasaluši, un tad tālāk pa promenādi un Urzulā kanēļa pončiki?, virtuļi?, riebjas man tas virtulis, bet pončiks tas arī nav, nu kā lai tos berlīnerus tā glīši latvisko, pēc ēšanas vietas? rīgeri? helsinkeri?, neesmu iedziļinājusies, varbūt kāds jau sen ko skaistu piemeklējis, nu ja, un tad vēl tālāk, cauri Ullas un Eiras greznmāju rajoniem, un tad neizbēgamā deguna iebāšana Piecielu Digeliusā, bet šoreiz bez diskiem. Un visi citi sekojošie skaistumi. Un šorīt mājās pabeidzu Krosa milzu romāna pirmo grāmatu.