Vakar, nostalģgijas dzīta, aizminos līdz Dzegužkalnam, Pērkonu klausīties, stundu paklausījos un padziedāju, tad šie aizgāja pauzē un es izdomāju, ka 20 minūtes gaidīt negribas, braucu mājās. Atpakaļceļā mani uz Tērbatas un Bruņinieku stūra apturēja kāds ļoti dekoratīva izskata apmēram 25 gadus vecs puisis, kam līdzās stāvēja liela mugursoma, jautāja, vai es runājot angliski, spāniski vai krieviski, un tad pauda, ka viņš esot vakar ieradies no Kubas, viņam esot maz naudas un vai es viņam uz trim dienām nevaru iedot naktsmājas. Teicu, ka to es nevaru vis (dzirdu, kā de iešņācas - latvieši...), prasīju, vai viņš negrib kādu lētu hosteli, taču nē, to viņš negribēja, bet, kad grasījos zvanīt iekavās minētajai, kam sirds mīkstāka un kas spētu sniegt kādu padomu, viņš tā kā sabijās un teica, ka nevajag, nevajag, varbūt es viņam kādu latiņu ēšanai varu iedot. Tad nu iedevu eventuālajam kubietim drusku un braucu mājās.