Jāņu un nejāņu bērni, sievas, mātes, vedeklas u.c.!
Šodien pirmo reizi mūžā biju Cirihē un nupat pēc vismaz trīs gadu alus nelietošanas [vienkārši negārd un viss] izdzēru pirmo alu, pirmo šveiciešu alu mūžā, ar nosaukumu Mellais kristāls.
Sēdēju savas fantastiski skaistās šīmēneša ainavas priekšā un dzēru, protams, par visiem, bet galvenokārt par tiem, kas šajos jāņos vieni, un visvairāk par tiem, kas vieni ne aiz savas gribas un kam kaut mazdrusciņ skumji par to.
Jau dienā raidīju dažas sajūsminātas īsziņas, ka Cīrihē varētu dzīvot. Mierīgi. Kopš Tbilisi mīlu pilsētas ar kalniem ainavā. Tbilisi man būtu par ekstrēmu, bet šitā gaumes robežās sakārtotā pilsēta un zeme man derētu. Nez tik, kā to varētu dabūt gatavu.
Mans visspilgtākais iespaids, nesmejieties, bija kāršrozes pilsētas apstādījumos. Traki man tīk tās puķes, un šitā ir pirmā pilsēta, kas uzdrošinās ko tik rustikālu. āra kafejnīcas, šauras ieliņas, upe un ezers pilsētas vidū, super sakārtota satiksme. Arī muzeji cilvēkam aptveramā izmērā, gan Kunsthaus, kur sapriecājos par 2 memlingiem un 5 brēgeļiem vecākajiem, un pie Arpa, Ernsta un Magrita atcerējos jaunības laikus, ak jā, daži šagāli un Džakometi. Bet šīsdienas gleznu glezna bija Feliksa Valotona Pelde vasaras vakarā, skatījos internetā, nav vērts dot saites, jo nevienā reprodukcijā neredz galveno. Noķiķināju pie Domeniko Tjepolo gleznas Kristus un neuzticīgā sieva, jo Kristus uz mata tāds pats kā krievu seriālā Meistars un Margarita. Vēl aizbraucu uz Rītberga muzeju afrikāņu, japāņu, dienvidamerikāņu u. tml. mākslu pazavērt, arī ļoti kompakti un pietiekami, un tad ar 5 trambuli braucu kalnā visaugstākā uz kapiņiem - sasveicināt Džoisu, teiksim, no Soduma. Pie ieejas kapsētā suņu slita. Pie Džoisa kapiņa zālājā gaumīga šiltīte. Bitte das Grab nicht betreten. Please do not walk on the grave.
Lai visi laimīgi!