Nē, nu gan joki. Pirms brīža man uz istabiņu piezvanīja krievu kolēģe no lejas stāva un lūdza, lai es nokāpju lejā. Galīgi samiegojusies, jo naktī nenoskārzta iemesla dēļ trijos cēlusies un no puspieciem strādājusi, atrāvos no Kristiana Krahta grāmatas un tā arī izdarīju. Un tur stāv visi kolēģi un pasniedz man diplomu armēņu, poļu un krievu valodā, turklāt poliski tur laikam ir kas smieklīgs, jo abi džeki lasot hihināja, kur tiek uzteikta mana konditores māksla un izteikta pateicība par otrdienu gardumiem. Gluži kā pionieru nometnē... Un nupat es nesaprotu, kas notiek lietainajā ielejā, - vai nu fermas darbinieki nodarbojas ar gongu terapiju, vai visas govis vienlaikus purina galvas, vai varbūt pa kādu celiņu soļo novēlojusies šveices futbola komandas fanu ierinda ar zvaniņiem kaklā...