Vakardienas daudzais ar nama padomes locekļiem izdzertais vīns pamodināja trijos. Pēc brīža arī klausīgi cēlos un apdarīju rīta rituālus un pēc 4 jau sēdos pie kompja draudzēties ar JK. Ap pusdesmitiem tā apnika, tā pieriebās, tāds ķīselis galvā iestājās, ka liku sev celties un velties, proti, stāvus augšup pa lieliski iezīmētām klīstoņu takām uz Bahtelkalnu, 1115 m virs jūras līmeņa. Kāpu iespējami straujā riksī apmēram stundu, ceļā izvairīdamās no pļekām un mulsdama no govju skatieniem (odu joprojām nav!!!). Un, ja es būtu Šveices govs, es sūdzētos Strasbūrā. Ir jau tās zvaniņu skaņas skaistas, bet, ja mans viens šitāds visu laiku kaklā dārdētu, būtu iemesls nopietnām pretenzijām. Pēc tam sēdēju kalngales krodziņa
terasē iepretim kilometru simtiem plašai sniegoto Alpu pamanorāmai, ēdu zemenes ar putukrējumu, sauļojos un pateicos dzīvei un Dieviņam, ka
šito ir lemts pieredzēt. Pēc tam pa to pašu ceļu cauri āboliņa un citu labu jāņu zāļu pļavām un mežiem kāpu lejā, pakasīju vienam klātpienākušam teļlopam pieri, un nu jau pirms brīža izskaloju no kāju pirkststarpām govju mēslus, dubļus un Šveices rasu, piemājas terasē laiski samielojos ar mango, atkal domās klanījos liktenim, un nu var atkal ķerties pie nabaga igauņu izcelsmes cara slepenpadomnieka Martensa iekšējām kolīzijām.
Nākamreiz mēģināšu to kalnu forsēt pa šoseju ar elektroveļļu. Gribas tak vēlreiz atstāt dzeramnaudu nepāliešu apteksnim :)
Anglis šodien aizbrauc, ir jau ieradusies kāda Astrīde, laikam no Vācijas. Izskatās, ka vēl kādi 4 ļauži ieradīsies tikai nākamnedēļ.
Skauju visus un vēlu skaistumu ir no iekšām, ir no ārām.