Tā ja, varbūt ne gluži sirdsskaidriem līdzekļiem, bet vienas durvis tiešām ir ciet. Klakš. Un atkal pie visa vainīgi vārdi. Faktiski, ne jau vainīgi. Tieši tos vajadzēja, lai atvieglotu man un atvieglotu tam otram, aiz durvīm. Lai gan viņš tagad domā, ka esmu izvēlējusies šaursirdīgu apvainojumu un uzbrukuma ceļu. Lai domā. Es vairs neko nebāzīšu viņam degunā, neteikšu, ka viņš dzīvo ne tikai ziloņkaula tornī vien, bet vēl jo precīzāk - šī torņa greizo spoguļu zālē.