Kad no riita veel tumsinnaa uzritinu zzaluuziju, pilseetinna lejaa aiz bazniicas izskataas kaa Ziemsveetkos, nudien, nemieriigo praatu uz briidi paarnnem laimiiba, un peec briizza juuraa aiz bazniicas paraadaas agrais kuggis vienaas uguniis, kas sliid uz kontinentu. Vairaakas dienas esmu noveerojusi, ka juura, ko paarsskkell bazniicas tornni, katraa bazniicas pusee ir citaa kraasaa. Atkal snieg. Kur vinni to visu liks, jau tagad katraa tressajaa ielstuurii ir milzu kalni. Kas buus pavasarii, kad tas viss kusiis un kad manis gan te vairs nebuus... Iista Dzzomolungma sadziita arii pie naminna.
Koleeggis veggetaarietis no Kanaadas, kas nupat bijis Ventspils maajaa, ssausmaam aciis staasta par Kolberga nossauto mezzacuuku galvaam naminna pagalmaa un asins juuru virtuvee. Hihi, varu izteeloties, labi, ka man vienalga.
Kaads anoniims man nupat atsuutiijis sirdi uz telefonu. Piennemsim, ka Cibas dievinnss, lai ieprieceetu.
Noskannojums?
Taads, ka atkal praataa naak Elsberga dzejolis, kas mani vajaa jau 20 un vairaak gadu. Un joprojaam nesaprotu, kaa vinnss, tik jauns, to vareeja zinaat, kaa man, tik vecai, to iemaaciities

Klusē. Nobirdini pelnus ( ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu: mūžam neatgūsies.

Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.