Trash panda

Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.