![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ballīte ir similar insanity levels.
jeb, sestdien Rollijs atbrauca pēc urbja, kas nozīmēja, ka svētdienas iešanas iet visa premise kļuva flexiblāka. man bija ģeniālā ideja - let's do a round trip! aizejam uz Zbraslav, pāri upei uz Radotin un tad atpakaļ uz mūsu kalnu. jo nu. pfft! also, we've never done that before.
aha.
neviens, protams, nepadomāja par to posmu kā vienu gājiena gabalu. visiem prātā stāv, ka tak neskaitāmas reizes bijis aiziets līdz Zbraslavai, tas tak sūds jautājums. tāda pati doma par to, ka aiziets tak līdz Radotin arī. katrs gājiens gan ir bijis atsevišķs notikums. bet nu. kurš domā par tādām lietām? sīkumi vien!
ziniet, kas ir labais dzīvošanai kalnā? ka ejot ārā sanāk iet lejā. nevis augšā. sāc iešanu sprigans, nevis nogursti pirmajos km.
ok. bet, lai aizietu uz Zbraslavu ir tāds sīkums kā... jātiek uz veloceļu. kas nozīmē kāpšanu gar studiju uz Braņīku un tā. ok. vairāki papildus km. huiņa, vane? sprigani ejam. endo zaja visu laiku līksmi stāsta, ka mūsu steady pace ātrums nupat jau ir nevis vairs 9 min 32 sec, bet 8 min 52 sec. runājām, kāpēc tik ļoti ātrāk. nu. it kā te ir nevis pa nelīdzenām takām, akmeņiem un čiekuriem, bet asfaltu. dēļ maskām īsti nepīpējam, tur ietaupās. nemākam to pace ourselves. also, a lot of downhill. ok. bet vienalga dīvaini.
aizejam uz Braņīku, aizejam uz A2, soļojam. ballīte bijusi vismaz divos gigos šajā gadā. neviens no mums nav redzējis tik daudz hjūmaņu vienkopus visa gada laikā, kā šajā pastaigā. un tas ir par hjūmaņiem, kuri sēdēja zālājos pie upes vairākās konkrētās vietās, kur ir āra alus takeaway,, biezā masā un malkoja dziras. gājēji iet, veļikotāji un skrituļotāji, tas savādāk, mēs visi dodamies un šas nebūsim tuvu viens otram. jajebu. izolācija at its finest indeed. bet nu, ejam garām un pohuj. pēc tam runājām, ka labāk patika zvēriņus skatīties nevis.
anyway, aizejam uz Zbraslavu. un tur tagad jāiet uz Radotin. es biju totāli aizmirsusi, ka tur ir pamatīgs ejams gabals vēl. ok, nav pamatīgs, pamatīgs, bet garāks nekā manā atmiņā bija. VZ ieminas, ka bija doma pēc tam iet pie viņa un es grieztu sev matus pakausī. (te der laikam piebilde, ka man nav movable spoguļu mājās, lai apgraizītu sev pakausi. make all the jokes you want, mani mati izskatās pietiekami labi.) nospriežam, ka visticamāk nē, bet izlems, kad būs atpakaļ kalnā.
aizgājām līdz Radotin. so far so good. tho, pushing 20 km. worrying. netrenēti organismi, tas viss. pohuj, ejam. Radotin nevienam pat nerodas jautājums, ka varētu kāpt vlakā. ejot no Radotin uz Velka Chuchle ir tā, ka ceļa posmi, kuri parasti likušies bezgalīgi, tagad liekas sūds jautājums. un nevis tāpēc, ka nav noguruma, bet, jo procentuāli uz visa tā jau noietā fōna liekas totāli nothing. un par maskām runājot. ir tā, ka man ir pollen allergies. vispār ar masku ar tām ir vieglāk. bet, kas interesantāk, ka dealošana ar kukaiņiem ir vieglāka. it kā. viņi vismaz nelido degunā un mutē. tikai acīs un matos. one would think. bet tie tricky bastards cenšas, un pa retam kādam sanāk, iekrist iekšā maskā. besī. tas ir jaunais akmentiņš kedā. par sarunu par romantisko ķini un mirguļojošajiem kukaiņiem, cerams, ka uzrakstīšu atsevišķi.
pret šo brīdi visi secina, ka mana doma par 4 stundām, ko šis trips aizņems, es biju nevis generous, bet lacking. neko. ejam. kaut kur Velka Chuchle man atkal saplīst mazliet pēda. paiet var, bet kļūst skaidrs, ka man vajag soliņu, piesēst un apdeitot plāksteru situāciju. atrodam pie sliedēm divus soliņus, mazā uzkalniņā, nost no ielas. tas labi, jo var uz brīdi noņemt masku. piezīmēšu, ka maska vispār arī traucē redzēt lietas, īpaši pie pēdām. izdaram to, uzpīpējam. neko, ies kāpt kalnā. tagad vairs tādas norm opt out opcijas nav anyway.
kāpt tajā jobanā kalnā nav tas, ko gribas saukt par viegli. bet, tāpat kā iepriekš, vispār ir mazāk mokoši nekā likās, ka būs. cilvēku apkārt vispār īsti vairs nav, kāpjam un kāpjam. pret to brīdi, kad mega zajebala, tad arī jau vispār uzkāpts. bet tā iešana cauri pļavai un kāpiens tur, tas gan atkal ir grūtāk nekā pierasts. bet viss beidzas laimīgi, picērijā paņemam havčiku, pie vjetnamieša pivčus un iegrimstam sōfā un dīvainā no-mind serčikā. endorfīni ir bliss.
30 km. feispalms un lepnums vienlaicīgi. jūs pamēģiniet! also, endo kartē redzamais ir vienkārši bezgala iedvesmojoši.
jeb, sestdien Rollijs atbrauca pēc urbja, kas nozīmēja, ka svētdienas iešanas iet visa premise kļuva flexiblāka. man bija ģeniālā ideja - let's do a round trip! aizejam uz Zbraslav, pāri upei uz Radotin un tad atpakaļ uz mūsu kalnu. jo nu. pfft! also, we've never done that before.
aha.
neviens, protams, nepadomāja par to posmu kā vienu gājiena gabalu. visiem prātā stāv, ka tak neskaitāmas reizes bijis aiziets līdz Zbraslavai, tas tak sūds jautājums. tāda pati doma par to, ka aiziets tak līdz Radotin arī. katrs gājiens gan ir bijis atsevišķs notikums. bet nu. kurš domā par tādām lietām? sīkumi vien!
ziniet, kas ir labais dzīvošanai kalnā? ka ejot ārā sanāk iet lejā. nevis augšā. sāc iešanu sprigans, nevis nogursti pirmajos km.
ok. bet, lai aizietu uz Zbraslavu ir tāds sīkums kā... jātiek uz veloceļu. kas nozīmē kāpšanu gar studiju uz Braņīku un tā. ok. vairāki papildus km. huiņa, vane? sprigani ejam. endo zaja visu laiku līksmi stāsta, ka mūsu steady pace ātrums nupat jau ir nevis vairs 9 min 32 sec, bet 8 min 52 sec. runājām, kāpēc tik ļoti ātrāk. nu. it kā te ir nevis pa nelīdzenām takām, akmeņiem un čiekuriem, bet asfaltu. dēļ maskām īsti nepīpējam, tur ietaupās. nemākam to pace ourselves. also, a lot of downhill. ok. bet vienalga dīvaini.
aizejam uz Braņīku, aizejam uz A2, soļojam. ballīte bijusi vismaz divos gigos šajā gadā. neviens no mums nav redzējis tik daudz hjūmaņu vienkopus visa gada laikā, kā šajā pastaigā. un tas ir par hjūmaņiem, kuri sēdēja zālājos pie upes vairākās konkrētās vietās, kur ir āra alus takeaway,, biezā masā un malkoja dziras. gājēji iet, veļikotāji un skrituļotāji, tas savādāk, mēs visi dodamies un šas nebūsim tuvu viens otram. jajebu. izolācija at its finest indeed. bet nu, ejam garām un pohuj. pēc tam runājām, ka labāk patika zvēriņus skatīties nevis.
anyway, aizejam uz Zbraslavu. un tur tagad jāiet uz Radotin. es biju totāli aizmirsusi, ka tur ir pamatīgs ejams gabals vēl. ok, nav pamatīgs, pamatīgs, bet garāks nekā manā atmiņā bija. VZ ieminas, ka bija doma pēc tam iet pie viņa un es grieztu sev matus pakausī. (te der laikam piebilde, ka man nav movable spoguļu mājās, lai apgraizītu sev pakausi. make all the jokes you want, mani mati izskatās pietiekami labi.) nospriežam, ka visticamāk nē, bet izlems, kad būs atpakaļ kalnā.
aizgājām līdz Radotin. so far so good. tho, pushing 20 km. worrying. netrenēti organismi, tas viss. pohuj, ejam. Radotin nevienam pat nerodas jautājums, ka varētu kāpt vlakā. ejot no Radotin uz Velka Chuchle ir tā, ka ceļa posmi, kuri parasti likušies bezgalīgi, tagad liekas sūds jautājums. un nevis tāpēc, ka nav noguruma, bet, jo procentuāli uz visa tā jau noietā fōna liekas totāli nothing. un par maskām runājot. ir tā, ka man ir pollen allergies. vispār ar masku ar tām ir vieglāk. bet, kas interesantāk, ka dealošana ar kukaiņiem ir vieglāka. it kā. viņi vismaz nelido degunā un mutē. tikai acīs un matos. one would think. bet tie tricky bastards cenšas, un pa retam kādam sanāk, iekrist iekšā maskā. besī. tas ir jaunais akmentiņš kedā. par sarunu par romantisko ķini un mirguļojošajiem kukaiņiem, cerams, ka uzrakstīšu atsevišķi.
pret šo brīdi visi secina, ka mana doma par 4 stundām, ko šis trips aizņems, es biju nevis generous, bet lacking. neko. ejam. kaut kur Velka Chuchle man atkal saplīst mazliet pēda. paiet var, bet kļūst skaidrs, ka man vajag soliņu, piesēst un apdeitot plāksteru situāciju. atrodam pie sliedēm divus soliņus, mazā uzkalniņā, nost no ielas. tas labi, jo var uz brīdi noņemt masku. piezīmēšu, ka maska vispār arī traucē redzēt lietas, īpaši pie pēdām. izdaram to, uzpīpējam. neko, ies kāpt kalnā. tagad vairs tādas norm opt out opcijas nav anyway.
kāpt tajā jobanā kalnā nav tas, ko gribas saukt par viegli. bet, tāpat kā iepriekš, vispār ir mazāk mokoši nekā likās, ka būs. cilvēku apkārt vispār īsti vairs nav, kāpjam un kāpjam. pret to brīdi, kad mega zajebala, tad arī jau vispār uzkāpts. bet tā iešana cauri pļavai un kāpiens tur, tas gan atkal ir grūtāk nekā pierasts. bet viss beidzas laimīgi, picērijā paņemam havčiku, pie vjetnamieša pivčus un iegrimstam sōfā un dīvainā no-mind serčikā. endorfīni ir bliss.
30 km. feispalms un lepnums vienlaicīgi. jūs pamēģiniet! also, endo kartē redzamais ir vienkārši bezgala iedvesmojoši.