Amora laasts
Viens gumijas zābaks vairāk vai mazāk
no koka darinātajā kurpju plauktā.
Skats man tāds pusdrūms -
tikko no ziemas atmodies.
Pērnās dienas tējas krūze
uz galda malas vēl stāv.
Gumijas zābakus triecot
pret puszaļās noras
saulaino vaigu,
slāju pretī
zaļajam pavasarim.
Cīrulis ievītero man
kreisajā ausī,
un pusapdullusi bite
reaktīvās lidmašīnas ātrumā
aizdūc man garām.
Ak, pavasari pavasari
tu cilvēka jūtu mocekli
un Amora bultu slīpētāj!
Kam cilvēkus mierā neliec?
Vai kaķu Tev vēl par maz?
Skat, skat!
Jau atkal trakais Amors
gar sētas žogu lavās
un aso bultas galu
no stopa ārā rauj.
Kāds šāviens!
Kāds trāpījums!
Un tūliņ jau atkal viens nabadziņš
pie sētas žoga pienaglots tiek...
Ak, Amoriņ, mīļo!
Mani Tu mierā liec!


No www.diena.lv forumiem