Man ir mazliet žēl, ka agrākās dienās nemīlēju gleznošanas nodarbības un atdevos tām ar milzu piespiešanos, jo nodevas sociālai subkultūrai un cilvēkiem likās nozīmīgākas par nepretenciozu pašizaugsmi. Bija grūti sevi motivēt piektdienu vakaros lemt par labu sirmam pasniedzējam un sevī iegrimušiem biedriem, nevis naktslokāliem un nopērkamiem - tātad lētiem - priekiem. Bet tagad tas kremt, jo gleznošana prasa daudz lielāku savaldību un piepūli, rokas nestrādā pašas par sevi, un iedvesma nespēj skriet pa priekšu. Taču man ir daži tādi darbi, uz kuriem varu skatīties bezgalīgi tikai tāpēc, ka ļoti labi tos atceros. Atceros, ko es tur gribēju pastāstīt. Pēdējā laikā arvien biežāk pašas slinkumu kompensēju pastaigās pa mākslas galerijām. To Rīgā nav pārāk daudz un varbūt neizceļas ar pārāk košiem vārdiem, taču man patīk skatīties un domāt par to, ko viņi tad domāja, kad tas radās. Pat ja neradās nekas pārāk grandiozs, pārāk atzīts, viņi vienalga kaut ko domāja, un, ja ieslēdzas kaut mazliet empātijas - esmu sajūsmā.