man tas pats - puika tik līdzīgs savam sencītim, ka drīzāk varētu just šaubas, kas ir viņa māte :))) Bet man par to tikai prieks - tētuks viņam makten smuks.

Nu tad tik turies, divas nedēļas - tad jau tas pats jocīgākais ir aiz muguras, tu sāc pierast, sāk pamazām (bet ļoti pamazām) izstrādāties kaut kāds režīms, beidzot dabū arī pagulēt (bet tas tikai līdz mēnesim - pirmo mēnesi sīcis gulēs, bet pēc tam jau gribēs visu dienu tusēt nomodā). Laimīgā! Kā atceros tos sensenos laikus pirms diviem mēnešiem, gribas cept augšā nākošo. :)