Bezpajumtnieki ziemā nosalst līdz nāvei. Kaķi nomirst badā. Tāpat arī suņi. Visi prasa, vai suņi nokļūst debesīs. Nevienam neinteresē, kur viņi iet nomirt, vai viņi dreb, vai smilkst sāpēs. Neviens noplukušajā, slimajā, sakostajā dzīvniekā neredz to, kā patiesībā jau sen arī vairs nav. Varbūt vienīgi suns pats vēl atminas sevi kā aizrautībā skraidošo, lēkājošo un priecīgi vaukšķošo enerģijas pārpilno bumbuli ar lunkano asti un laimīgajām ačtelēm, sagaidot mājās saimnieku, kurš tāpat atsmaidīja, it kā nevērīgi noglāstīja suņa galvu un iebēra tam bļodā ēdienu. Varbūt ne vienmēr. Varbūt tas reiz beidzās, bet suns atcerēsies tikai to.