īsta laime
Vakar teātrī divas reizes foajē man sanāca saskatīties ar kādu simpātisku meiteni. Viņa bija ar īsiem matiem un ļoti gudru un simpātisku seju. Padomāju, jā, tādu meiteni es ļoti gribētu.

Vienīgi nespēju izdomāt Priekš kam? Lai izdrāztu, nomierinātos un pēc tam meklētu attaisnojumus, kāpēc nejūtu vēlēšanos viņai zvanīt? Lai paliktu ar viņu kopā, nodzīvotu veselu gadu un saprastu, ka jau atkal teātra foajē redzēju vēl vienu jauku meiteni, kuru es gribu? Varbūt šoreiz apslāpēt vēlmi?

Kāda tam visam jēga? Cik ilgi kopā ar citu cilvēku es varu būt laimīgs un pašapmierināts? Gadu? Divus? Vai vēlēšanās izdrāzt visas un pa vairākām reizē, laika taupīšanas nolūkos, pazudīs? I don't think so.

Jūtos kā jūras cūka ritenī. īstu, nepārejošu laimi laikam var sasniegt tikai tavā iekšienē ar ķīmisku vielu palīdzību, vai arī ar pamatīgu sevis pārliecināšanu:ESMU LAIMĪGS! ESMU LAIMĪGS! ES NUDIEN ESMU LAIMĪGS! LAIMĪGS! LAIMĪGS! AHAHAHAHAHHAAAA!!! LAIMĪGS!!!! LAIMĪGS!

(pistoles šaviens, kam seko dobjš būkšķis, kāds atskan nokrītot cilvēka ķermenim)