sūrstošā sāpe.
nakts gara un mokas nestājas ne brīdi. tie ir tavi pirksti vai mani, kuri iegrābjas manā miesā tā, līdz sāk sūrstēt un sāpēt? miegā iekunkstos kā kuce, kurai nav tālu no dzemdībām, viņai taču atkal gaidāmi vismaz četri kucēni. tie būs jāiet slīcināt. neviens tos mūsu apkārtnē vairs neņem. pašiem savi mājās.
pārveļoties uz otriem sāniem es vēl joprojām nespēju saprast, kam tā roka- nu jau zem manis. miesa vēl mazliet sūrst, ir ieķerts par sāpīgu. bet slinkums jau griesties atpakaļ un tevi nolamāt, ja tu tur vispār esi. un, ja tā ir vispār tava roka, kas pašlaik ir zem manis.

-mosties!- kāds mani ceļ augšā.
-kuce šonakt nomira..- nebeidz mani celt vēl joprojām.
nu jau es sāku pamazām vērt acis vaļā un čerkstošā balsī pārprasīt cēlējam - kas?; ko? - un tamlīdzīgus jautājumus.
-tavs suns, tava kuce nomira!- pretī lūkojās divi sadrūmuši acu gabali.
-ko?- es vēljoprojām to nekā nevarēju ieņemt smadzenēs.
-kad?- es mēģināju saprast..
-naktī, bija sākušās dzemdības un laikam esot bijuši nopietni traucējumi, dēļ kuriem neviens neizturēja.- tā viņš.
-m..- es domāju..- manai kucei, manam sunim tās taču bij tikai otrās dzemdības. kādi sarežģījumi? ko tu te vispār man stāsti, ko tu stāvi?-
ej prom!- es izdvesu..

viņš bija nācis mani modināt. viņš negulēja man blakus. vakar sastrīdējāmies..
tā bija mana roka..