es lidošu uz laimes pusi..
dejo prusaki gar manām kājām, lūkojas lielās-nu tās, pavisam lielās mušas- manī. un tad vēl šādi tādi viņiem līdzīgie, kurus nesaprotu- ir pie zemes pieķērušies. pavisam un noteikti. bet ne jau viņiem mana uzmanība vērsta, lai tie dzīvojas kā grib. es viņus neēstu pat ja mani bads māktu. lai tie dzīvojas kā grib.

bet re, vēl pagadās pa kādai sniega pārslai uz vaiga ziemā. un kad jau ziedēt beigušas ir pienenes, tad pa kādai pieneņpūkai manos matos. rudenī kādā nokritušā dzeltējušā lapā varbūt ieskatos. un pavasarī kāds jauns pumpurs izkūst mutē, un dod spēkus. viss sāk zaļot, tikai paspēj līdz! nepazūdi, paspēj zaļot un vīst tā skaisti kā dabā.

lai prusaki dejo, lai mušas skatās un pārējie zemē iedzīvojas. es kā dabā- pa gaisu lidināšos, zemei nepieķeršos. zaļošu un nodzeltēšu klusi. uz riņķi došos un priekā smelšos, nevis tikai skatīšos un vairāk zemē iegrābšos..

es lidošu uz laimes pusi..