***
visās atvilktnēs, visos skapīšos un pat zem gultas bija sajūtama tā dīvainā smarža. tā nekur negāja. tā nekad nekur negāja. tā palika un brīdinoši skatījās man virsū. bet tomēr neko neteica. vispār, nekad nelasīja morāles, tāpēc, ka nerunāja. tā kontaktējās ar mani citā valodā. sajūtās, galvā, prātā, uz ādas un tādā garā. tā nekad nemeloja, nepiesmēja. vispār, tā vienmēr bija patiesa un īsta. tā nebakstīja uz pareizo pusi, pat nebrīdināja, ka tā vai šitā nedrīkst. tā klusēja. bet es to vienmēr jutu. varbūt reizēm tā bija pazudusi no manas iekšas, jo bija aptumšojusies apziņa. varbūt, bet tā tomēr nepameta mani. es brīžiem to pati gribēju aizmest un izdomāt neīstus stāstus, nolīst kaktā, kur starpcitu es tā pat nebūtu viena, jo arī tur tā būtu. ka es saku, pat tagad tā man stāv vai sēž aiz muguras. pat vairāk- ir izpletusies līdz visumam!
-es tev neteikšu neko. tu tā pat visu labāk zini pati.- klusumā neviena nebij. neviens nerunāja.
-?!- no manas puses, ar skatu aiz muguras.
-jā, es klusēšu.- sajutu no visurienes smaidu -un, kā jau teicu: neteikšu- vai tas ko tu dari tagad ir labi vai slikti. klusēšu!-

ahā, tātad arī manās fantāzijās jau tā ielīdusi. atdzīvojusies. palikusi runīga[ne ar balsi]. kā ragana. un nepametīs mani pat līdz pēdējai stundiņai. ak Dievs, cik tas banāli skan..