pavasaris dziļi.
Yann Tiersen. man nekur nav jāiet. nav vārda - negribu. ir kafija.
biju jau piemirsusi, kāda ir tā sajūta klausoties Tiersen'u. bet lai cik dīvaini, arī tā ir pašlaik uz pusi. tas nekas. manī mazliet iekšējs miers smaida.
ak, un vai cilvēkiem beigu beigās ir apnicis bļaut un lamāties? tie tikai drusku dusmīgi parunā, bet vairs nebļauj tik ļoti. jauki. mana mamma. kaut gan šoreiz, es jau domās, viņai biju atļāvusi izbļauties no sirds. un viņa man nepateica, ka ir jāpagriež pulkstens. pat vakarā. laikam jau zināja, ka esmu pagriezusi. eh, negribu es izaugt! vēl ne.
un ne vārda par Helowīniem. šogad to nebija. neredzēju neko.
mani apmeklē pavasara sajūtas. es atkal gribu meklēt visu to, ko pavasarī. tajā es biju uzsākusi meklēt sevi. mazliet arī atradu. kaut kāda burvība nojuka un es pārstāju visu. nu to meklēšanu. un diezin, kāpēc man pie visa būtu jāvaino Jauks? īstenībā jau viņš bremzēja manu- sevis meklēšanu, iededzinot manī lielu apaļu zīmogu. tas vēl tagad tur stāv. un es arī. stulbina mani. jau pusi vasaras un šo rudeni. Jauks man nerakstīs vēstules. nevienas. nevienu vārdu, pat! bet zīmes, tās nāks. un es tās nepratīšu tulkot. arī pats Jauks nezinās, ka tās vispār nonāk pie manīm. tā kā sveša telefonsaruna. bet pats Jauks- vai viņš piedalās tajā?! ?!
un tā kafija !!