un es lidoju, jūtu stiprāk un redzu asāk..
patīk man skatieni, patīk man izbaudīt iešanu. un tik īpaši. neviens nenolūkojas gar malām, visi mazliet kautri skatās virsū. ne piedienīgi, ne aizvainojoši. tik, žēl, ka nav emociju skatos. nekur tie nepieķeras, neaizdomājas, neiedzīvojas- reti kad, tikai paeksistē.
bet man skurbums krūtīs un ačeles lēnīgi šauj nost no vienas malas uz otru. mhm, es baudu tajā brīdī. visi to zin, tikai negrib atzīt.
un viņiem skaistuma nav, viņiem ir pieradums iekšās. tie neredz, tie tikai un vienīgi skata..
ak, es jau redzu siekalu, kas tek no smadzenes ierievas. ES neesmu vainīga, ka man patīk tā.. ES nejutīšos lieka, ja tas pat būtu tā vērts..

un varbūt es kādudien' izdzeršu prātus.
tad es būšu līksmojusi ar dvēselēm, kā arī dejojusi vien'div'trīs dejas..