vai klusums?
tā bik pārdomāju, ka derētu tomēr savākties. vismaz censties to darīt. un tas iekšējais klusums, ko es gribu ieturēt- tam tā pat viss traucē, un tas, kas varētu palīdzēt nav nekādi piedabūjams uz tik ilgu parunāšanās laiku, kā man gribētos. jā, tā dzīve esot grūta[tomēr skaista]. bet kāpēc visam ir jāievirzās tā, ka neko vairs ne rokā sadabūt, ne arī ko mainīt?! mainās tikai tas, kas nav atkarīgs no manis, bet tā kārtīgāk padomājot- vai patiesi?
es zinu visas sev nepieciešamās atbildes, vienmēr esmu zinājusi, bet vēl joprojām man tās gribas uzpasīt, uzjautāt..
un tajā ziņā nekas vairs nav maināms, viss ir skaidrs, ka nekā un nekad. un nafig man tas? vai tad tiešām tik nepieciešams un vajadzīgs? nu, laikam jau jāsaka - ar laiku manīs, cik dzīvotspējīgs..