Trūdi - zeme, trūdi..
Dā..
Esmu palikusi galīgi ne sava.. Nav vairs man tā spožā apkārt, nav vairs manis, kāda biju, bet es vēl k.ko mēģinu. Gribu sevi tādu atpakaļ, bet laikam jau nesanāks. Nu ou.k., tagad laikam man būs jāsamierinās, ka esmu vispasules visparastākais cilvēks un nu jau vairs ar neko neatšķiros..
Bļāā, es pirmo reizi saku šo vārdu un varu jau pateikt vēlreiz - vot bļā. Un tagad tas man būs tā kā tāds pieradums, jo tāds viņiem piemīt.
Un tās fakinās pašsajūtas vienkārši kretinē - iela kā iela; cilvēki kā cilvēki; mājas kā mājas - nekā vairs īpaša - neko vairs NEredzu..

Gribēju vakar dzēsties.. bet tad vēl redzēs.. nav vairs kā senāk..