nja ...
gaidu zvanu.... es pat īsti vēl neapzinos, cik tas varētu būt svarīgs... varbūt tas nemaz nav svarīgs.... bet es tomēr gaidu.... kaut gan nekas nenotiktu, ja šo zvanu es nesaņemtu...

savādāk mani ir pārņēmis vispārējs slinkums un pūpēdība... es to vien tik daru, kā sēžu un kaut ko rakstu, pilnīga bejēdzība... kaut gan pie manas auss sēž viens un bļauj, ej ārā, ej, da vienalga kur, tikai ej... es šo bļāvēju ignorēju un nekur neeju... vismaz pagaidām... varbūt vēlāk iešu, bet tas vēl nav zināms.... tas ir atkarīgs no mana šodienas pārvājā gribasspēka...

beidz (!) es sev saku un eju vismaz uztaisīt ēst... tad arī vēlāk būs kaut kur jāaiziet, jo es taču negribu būt sēne... vai ne? ... nu bet logjiski, ka ne (!) ...