Eh.. Gulcē..
Trakums. Pičs- maita(bez pamata, bet Hakslijs!!) Un Širmis- riktīgs Šīrmis. Kā var būt cilvēks tik traks? Tik traks!! Es nedod dies' blakus sēdēšu- vēlāk nožēlošu. Viss noteikti vienmēr beidzas ar nežēlīgu uzmākšanos. Un kā nu kurā reizē man tas patīk. Bet es ar' laikam esmu mazbik traka. To es tikai vakar sapratu. Vienā momentā. Vienā mirklī. Situācija tā bija.

Zibeņdibeņošanās bija brīnišķīga. Māsa(Jeseņins) ar mani vairs neies pastaigāties nomākušā laikā. Viņai bail no zibens un pērkons. Viņa man pastāstīja par žurkas bēru ceremoniju. Aizveda uz laukiem. Tur arī Monstriņu apraka. Dīvaini tagad. Neviens negrabina dzeramtrauku istabā. Plaukts arī tukšs. Un nav jādod ēst nekas graužams grauzējam. Labi, ka Moris(melns minktēvs) dzīvs.

Aizstopēju uz Gulci caur Lizumu. Uzsauca man kko tur dzeramu. Trīs fūru tēviņi. Viņi arī brauca mājās. Mājās biju pēc 23.00. Izrādās, ka mamma un tētis bij kkur prom aigājuši. A es ta domāju, ka šie guļ. Aizpirdu tusēt. Maita- a nevajadzēja tur palikt. Nu tur, kur tusēju. Un- tip, tusēju.

Divas nedēļas tikai tētis būs mājās. Mamma ar māsu dziļos laukos. Kkādi 15 km no Krievijas robežas. Mazbik prieks par to. Bet ta jau redzēs kā tur būs. Es domāju ar to mazliet prieku. Un vai es vispār būsu mājās šito 2 ned. laikā?!

Atpakaļ būrī. Šonakt atkal viena.

Šonedēļ nedevu nekādu ziņu. Es neuzskatu, ka būtu tādēļ vainīga. Tu vainīgs. Arī nedod ziņu.