Esmu kā mazs bērns, kurš tikai to vien grib darīt kā ķekināt uz papīra, vai jebkur citur, visādus rimbulīšus, burtiem līdzīgus ķiņķēziņus, pieturzīmēm radniecīgus komatiņus, punktiņus un vispār visādas tādas lietiņas.. Un to nu es daru.. Nemitīgi gribas kādam ko stāstīt, gribas ar kādu runāt - un tieši tagad! Nekad citad - tagad! Bet neviens ar mani nerunā, visi klusē. Nepārmetu - nevar jau gribēt visu pasauli tā uzreiz un blakus.. Kaut gan es neprasu visu pasauli, tikai tās mazu, sīksīku un niecīgu daļiņu.. Ai, un, ja kāds vēl spētu mani sadzirdēt..
Skumstu pēc uzdrošināšanās un pēc spontanitātes, tiesa - no citu puses.. Gribas būt kāda aizvilktai un izvilktai kaut kur citur, tagad, uzreiz un acumirklīgi. Tā pat kā ar to runāšanu un rakstīšanu..

Ak, zini? Es iekāroju tik daudz..