....kāpēc tev liekas, ka neviens nepamana? pamana... un KĀ VĒL pamana... bet nodomā, ka... "nu kā, tā taču nevarēja būt, man tikai liekas, es redzēju to, ko gribu redzēt...!" ir jau savā ziņā nožēlojami, neesmu any better, tāpēc atļaujos ko tādu teikt...
bet tas, kad pamana, protams, ir... ir, ja abi skatās. un ja neskatās... tu domā ir iemesls vispār mēģināt? mana ticība, kas nez kāpēc sakņojas dabā, saka, ka visam jānotiek tā, kā tam jānotiek [ir jau grūti dažkārt noticēt...! :)].
nu un es piegāju un pateicu [protams, ne ti ksausi un skarbi], ka tu, lūk, man patīc.. un cilvēks pasmaidīja, un apmulsa.. un ne jau tāpēc, ka .. ka būtu daudz, ko teikt pretī. tāpēc, ka NAV, ko teikt pretī. ko tad? tās taču arī ir bailes.
un, lai arī cik muļķīgi man tas agrāk neizklausījās, visam ir savs laiks. mana sirds jau ir veca, mans prāts arī, ja ļauj man ko tādu teikt. bet dvēsele vēl nav pat dzimusi.