kādā vakarā..
viss ietinās līdz ar pelēcīgu dūmaku. ielu nespēcīgais apgaismojums lika man ieklausīties kāda vājajos soļos. tie likās mazliet saguruši, bet tomēr droši. šķietamais nekustīgums visam piedeva savu, jo darbojās tikai soļi un dūmaka. pārējais miga ciet un nesteidzīgi gaidīja rītu, kurš likās, varbūt nepienāks. bet tikai varbūt nepienāks, jo visam piestāvēja šis mirklis. kā gleznā.
netālu sēdēja kāda meitene, kurai patika trepes un smagās koka durvis, tās bija balsts mugurai un balsts visai viņas iztēlei. vairs neatceros, kā, bet mēs uzsākām vispārīgas sarunas. vienu brīdi viņa man uzticēja vienu no saviem noslēpumiem- viņasprāt, aiz kokainēm vienmēr atradās telpa, kur ir trepes. tām bija jāseko tikai divos virzienos- uz torņveida telpām vai labirintu pazemes ejām. meitene bija pārliecināta, ka nekad neuzdrīkstētu tajās ielauzties. vienīgi tad, ja pēkšņi smagās koka durvis būtu atvērtas. bet arī tad tikai varbūt, jo negribēšana uzzināt patiesību, esot stiprāka par viņu. patiesība visu vienmēr nostādot pa savam un tā kā tas parasti esot. tā viņa- man.
cik nopratu, meitene bieži apmeklēja šo ēku. vienmēr kā uzticīgs sargs un draugs- kad esot sakrājies par daudz. vienmēr, kad vajadzīgs atbalsts. šeit tas nepazūdot, lai arī kādi gājēji nestaigātu garām dienas laikā. viņa domā, ka šie akmeņainie mūri daudz ir dzirdējuši un redzējuši, tāpēc uz katra smagnējā pelēča katrreiz atnākot, viņa uzlika vienu savu stāstu, lai tas glāsta turpmāk un tik pat ilgi, cik te pabijis jau iepriekš.
es viņai neprsīju pastāstīt kādu no tiem stāstiem. es viņai pat nepajautāju vārdu. pat to, kur un cik tālu viņa dzīvo. bet es zinu- kādreiz, kad atkal iešu šeit garām, satikšu viņu un pienākšu pie viņas apsveicināties. un, kā pati meitene teica- viņai patīkot tādi cilvēki kā es..