tad, kad sajūtu mieriņš ir atnācis, tad vienmēr skan vol.2. arī tagad. un tas ir tāds gaišs, ne īpašas krāsas ne garšas, bet smarža gan tāda tīkama.

un tas nekas, ka tāds ārā. pagaidām netraucē. traucē tikai vēlmes/iegribas. un es taču zinu, kā ir tad, kad tādu vispār nav- ne šā, ne tā. bet tagad mieriņš. gaišs un patīkami smaržojošs.

kad izlaiž uz muguras to, kas tev tur varētu būt izaudzis un ar ko varētu aizlidot, tad ir tā diezgan dīvaini. pacilājoši. un kad vēl būs iezīmēti un izpildīti, tad varēs izlaist un izstaipīt pēc tādas gribas, kādu nejūt tie, kas nekad nav lidojuši, kam nav bijuši savi ar ko lidot.

ejot uz mājām es iedomāju par eņģeļiem. vēl joprojām nav galējā izskata šīm ilūzijām. un vai es teicu, ka pati mēdzu būt diezgan dzīva ilūzija? vai tu neesi mani jutis/-usi, aiz muguras vai tuvumā kad es tur neatrodos?

jā. tātad, arī eņģelis. un tie, kas šķietami satikti tādi ir likušies- nē, nav. visi mainās.