Garastāvoklis:	saaukstējusies
Mūzika:	Roxette - Milk and Toast and Honey

Kišmiš ar rozīnēm
Ak tu kungs. Nācās krietni saņemties, lai nokoncentrētos uz kaut ko vienu, ienīstu visu šito. Nebiju domājusi, ka bērēs raudāšu, galu galā es vecmāmiņu pārāk labi nepazinu... un tomēr. Drusku dīvaina sajūta, bet gan jau pāries. Gan jau.

Uz (relatīvi) priecīgākas nots. Gaidu novembri, pirmo reizi piedalīšos NaNoWriMo *ecstatic* Ja teikšu, ka man ir sižets, pārāk nebūšu samelojusi. Ja vien nekas nemainīsies, rakstīšu to, kuru auklēju jau kopš decembra un kurā ar katru dienu iegrimstu arvien dziļāk... un atklāju šo to jaunu par varoņiem. Kas to būtu domājis, ka Kiori Iridiānā nenonāks pēc savas nāves, bet gluži vienkārši iekritīs peļķē? Un ka Arisu kļūs par Nekromantes mācekli? Un Braidens tomēr satiks savu māti, un arhivārs Nikolass ir zagļu ģildes vadonis? Tā jau saka, katru dienu tu, cilvēks, uzzini kaut ko jaunu... Tikai gribētu palūgt, lai viss paliek saprāta un, ahem, PG-15 reitinga robežās (for Heaven's sake, to lasīs mans brālis, un viņam ir tikai 14! *le gasp*). Kaut gan, ņemot vērā piektdienas atklājumus, sāku par to šaubīties...

Turpinot iesākto tēmu, jāsaka, ka arvien aktuālāks kļūst laika jautājums. Un darbu plānošana man nekad nav padevusies, to pierāda apstāklis, ka joprojām neesmu uzrakstījusi recenziju (heck, pat neesmu izlasījusi grāmatu, kam tā jāraksta!), kas jānodod ceturtdien. Atā, Pūķa Dziesma, redzēsimies vēlāk, I guess. Bet tik šausmīgi gribas pabeigt, man pat ir izdomāts pēdējais teikums un pilnīgi prasās, lai es to izliktu uz papīra! Tikai atkal Kimiko mokās ar identitātes krīzi (a.k.a "Es esmu pēdējais pūķis, es nevaru tikt galā ar savu uzdevumu!"), melnie bruņinieki ir kaut kādi tizli, bet Big Bad Guy vienkārši slinko. Nekas, par to viņš man vēl dabūs *evil grin* Respektīvi, šobrīd viņš laimīgi sēž Miglas karaļvalstī un izklaidējas, pilnīgi pārliecināts, ka nekas viņam nevar kaitēt... vai arī nē. Pašnāvniecisks kļuvis. Žēl, ka nāksies viņu nogalināt, bet, ja varonis pieprasa, lai tiktu uzrakstīta viņa nāve, tad atkratīties ir neiespējami, zinu no pieredzes. Un Šaderots mani neliek mierā jau kādu pusgadu. Pēc visa, ko viņa labā esmu darījusi. Iedomīgais āksts.

Bet stulbākais no visa ir tas, ka esmu slima, tāpēc arī rakstu tādā bezsakarā. Nu, ne jau nopietni slima, bet pietiekami, lai negribētu piecelties no krēsla un aizvākties no datora, kad mani mēģina patriekt. Pat ir temperatūra, veseli 37,3-ar-pusi°C. Vareni. Droši vien rīt būs jāpaliek mājās, ņemot vērā, cik viegli varu saķert vēl kaut ko, imūnsistēma mani vienmēr čakarē. For cryin' out loud, tā taču ir tikai otrā skolas nedēļa! Šausmīgi negribas iekavēt jau tik agri, bet ko lai dara. Jādzer daudz karstas tējas, varbūt vismaz kakls beigs sāpēt. Ienīstu, kad man sāp kakls/ir klepus. Tas nozīmē, ka arī bronhīts nav tālu, un tas, mani draugi, jau ir pretīgi pārākajā pakāpē.

Okay, folks, eju pēc tējas. [/rant]