jāiet snauduļot. kaut kā atkal negribās. nu gluži kā pirms nedēļas, kad laiku vilku maksimāli ilgi. tikai šoreiz bez bailēm no rītdienas. šodien kaut kā labi tā.. nu ok, noslinkota diena.. reti tādas gadās :D varbūt tāpēc. bet nu miegs laikam liek mani pie vietas. saldus sapņus visiem! no rīta gan jau ko atkal ierakstīšu.. pilnmēnesi aizmirstiet! tas ne vienmēr ir uz sliktu. tā pat kā melns kaķis pāri ceļam var būt arī laba zīme. atkusnis nāk, vai pamanījāt, ka par spīti ziemai arī pavasarīgais palu vējš klejo? mmm. mana bērnība... lielās palu jūras, šis vējš, kaijas, zāles pikuči kaut kur paslējušies, kaili koki, un traki runči. atkal gribētos būt tai mazajai fūrijai gumijas zābakos un silti ietuntulētai, kurai matu spogas tumšās lien laukā no lakatiņa uz visām pusēm un prātā zipsnī viena vienīga doma: pārbrist to lielo jūru pāri līdz otram krastam.. nu vismaz tai jūrai, kas atdalīta no lielās ar koku puduriem, kas it kā ir manu māju robeža... ehhh. tā vēja smarža...
vai jums ir kādas tādas atmiņas, kas uzjundās pa laikam no kaut kā līdzīga? pastāstiet.