zini pirmo reizi atgriežoties es biju vēl bezcerīga, bez spēka un saliekta un nekāda. tagad es spēju atnākt pat uz mašīnu, pārģērbties un pat virtuvē atrast ko aši iemest mutē ēdamu. lai arī netrakoju, bet sēžu mierīgi, bet ir ir citas izjūtas. cits spēks, cits organisma noguruma veids. ne no noasiņošanas, bet no ilgas būšanas prom.
vienīgi nu jā.. bik satraucies un aidā.. galva sāk reibt un velk uz ģīboni. tāpēc es cenšos paēst, lai nav kunģa staraukuma un mierīgi visu uztvert, lai nav nervu uztraukuma. pat tagad, kad vīrs no rīta nopsihojas, ka kavē darbu. bet es tur neko nevaru padarīt. tā tiešām nebija paredzama padarīšana, ka tā sanāks. tagad centīšos mierīgi dzīvoties. citādi mums tiešām vēl tādu ķezu, kā problēmas ar darbu vīram, nav vajadzīgas.