?
Esat kādreiz iztēlojušies kādi jūs būsiet pēc, piemēram, 10 gadiem?
Ja tā padomā, tad pēc 10 gadiem man būs jau 31. Un pēc 20 gadiem man būs jau 41. Pabriesmīgi vispār.
Tie 10 gadi paies pārāk ātri. Un ziniet man bail, ka pēc tiem desmit, nekas daudz nebūs mainījies, jo kāds man reiz teica, ka cilvēki nemainās. Un ja tā tad mana nākotne neliekas pārāk rožaina. Nezinu, varbūt es esmu vēl pārāk jauna, lai jau pārstātu ticēt, ka viss nokārtosies pats no sevis. Taču, ja tā padomā, tad ir pēdējais laiks sākt domāt. Domāt par visu. Domāt par to vai man kādreiz būs ģimene, par to, ko es darīžu pēc augstskolas beigšanas, kā iekārtošu savu dzīvi un tamlīdzīgas lietas. Vai ir muļķīgi par to domāt? Citiem manā vecumā jau ir patstāvīgs darbs, viņi ir gandrīz precējušies un principā - pieauguši.
Es dzīvoju pie vecākiem, man nav savu ienākumu un vesels bars visādu citādu trūkumu par kuriem pat negribu domāt.
Es negribu būt tā sieviete, kura 45 gadu vecumā saprot, ka dzīve ir viena sasodīta spēle, kura vienkārši jāspēlē nebaidoties zaudēt. Jo galu galā var taču izlaist gājienu. Vai arī piekāst visu un sākt no jauna. Vai ne?
Es zinu, ka jau rīt es būšu par visu šo aizmirsusi un turpināšu sev iestāstīt, ka man jau vēl ir tik "daudz" laika un, ka nekur nav jāsteidzas, un es varu turpināt neko nedarīt. Sēdēt istabā un gaidīt brīnumu. Ha, cik nožēlojami! :)
Tātad, kā ir ar jums?