Tāpat pārdomas, kārtējie murgi
Kāpēc cilvēki mani uzskata par interesantu cilvēku? Esmu garlaicīgs un flegmātisks. Visticamāk, ja uzdotu kādam šo jautājumu, dabūtu atbildi: "Eh, duračok". Man patīk dzīve kā tā tagad ira. Man ir savi sapņi, cerības, bet es nesteidzos. Bet es nemāku runāt. Man tas sagādā neērtības.

Kaut kā sēž tā Underworld dziesma "Born slippy". Choose life, choose fucking career. What if I choose something else?

Biju pie zobārsta. Vispār neciešu to tautu. Nezinu, kāpēc. Sajūta, ka visi viņi ir iedzimti sadisti. Varbūt vienkārši bērnības trauma. Neciešu to sajūtu, kad kaut kas trinās. Paņemt starp pirkstiem kaprona diegu, pavilkt un sajust šermuļus pārskrienam pār muguru. Saņemu aizrādījumus, ka lietoju nepareizo šampūnu, arī vajag iet pie friziera, iet uz sporta zāli, atmest pīpēšanu. Saprotu, ka vajag. Kāpēc es visu to daru?