Arī zinātnieki, inženieri, utt var dzīvot un dzīvo labi. Un, protams, viņiem ir jādzīvo labi, lai radītu. Ne tik labi, kā biznesa ļaudis, bet tomēr. Privātmājas ir. Bet grūti ir pieņemt Rietumu pašsludināto morālo pārākumu (kas pretendē uz ekskluzivitāti), ja nākas redzēt, kas notiek attīstības valstīs. Kaut vai tās pašas nelaimīgās litija raktuves - Eiropā nedrīkst, Āfrikā - drīkst. Kāds ir humanitārais pamatojums šādai škirošanai? Tās pats attiecībā uz lauksaimniecību un citām bāzes precēm. Ne vienmēr tās līdz šim ir tikušas novērtētas, ne vienmēr ir ieraudzīti ļaudis, kas strādā uz lauka (piem., Itālijā ieceļojošie nelegālie imigranti, kurus Covid laikā pēkšņi ieraudzīja) vai lopkautvēs vai naftas ieguvē.

Senajos laikos varēja teikt - nu tur neko nevar darīt. Kādam ir jāloka mugura, lai talantīgs komponists varētu sacerēt un pianists 8h dienā apgūt repertuāru. Mūsdienās, tehnoloģiju laikmetā, kad darbus var automatizēt, šādai dalīšanai un necilvēcības racionalizēšanai morāla pamata vairāk nav.

Austrumi un Rietumu neokonservatīvisms/populisms it kā ievēro šos digitalizācijas laikmeta sociālos jautājumus un mēģina piedāvāt risinājumus, kas būtība ir progresa apturēšana. Cita lieta, ka praksē tas netiek īstenots (un labi, ka tā!). Tātad dziļakajā būtībā Austrumi vs Rietumi konfrontācija ir starp viena laikmeta dažādām interešu grupām. Tā nav jaunā paaudze vai cilvēcības īstenošana.

Lai Rietumi varētu uzvarēt, ir jānotiek divām lietām. Protams, ir jabūt tehnoloģiskam izrāvienam. DARPA notiek. Bet NATO tikai šopavasar uzsāka MI tehnoloģiju skrīningu. Bet ir svarīga arī otra lieta - ir jabūt morālai izaugsmei, kas apzināti radītu un pielietotu tehnoloģijas taisnīguma ieviešanai.