Vēl manu negatīvo sporta pieredzi veido tas, ka mazās skoliņas laikā kaut kā man nebija trenažieru. Tur viss kombinējās - sporta stundās un skolu sporta zālēs svaru trenažieri nebija principā. Bet atseviškiem trenažieru zāles apmeklējumiem - es nezinu - vai nu naudas nebija, vai mentoringa nebija. Un laikam jau vecuma limits arī ir, mazgadīgos nelaiž.

Un tad nu man nekas cits neatlika kā mājās atspiesties tik daudz reižu, līdz kļūst pa īstam grūti. Citā veidā es slodzi sasniegt nevarēju. Nebija rīku.

Bet droši vien seviškas jēgas no tādas fatigue sasniegšanas nav. Tas ir tas pienskābes režīms un nevis muskuļu škiedru mikrobojājumu režīms (ko varbūt atspiežoties nemaz nevar sasniegt).

Pienskābes režīmam es ļoti ticu, man liekas, ka tas ir mainstream skatījums. Dažreiz, izmisuma brīžos, es tiešām esmu meklējis un lasījis par muskuļu fizologiju, molekulāriem procesiem, utml.