Šodien, dodoties savā ikdienas gājienā paēst pusdienas un iepirkt pārtiku, es ielas krustojumā ieraudzīju meiteni sēžam uz ķeblīša un, acīmredzot, zīmējot ielas otrā pusē esošo māju. Es nezinu, vai mani pārsteidza pats skats vai apstāklis par "neierasto" zīmējamā objekta izvēli, jo blakām taču atradās baznīca, mani pārņēma spēcīga radniecīguma sajūta. Man šis skats ar meiteni likās tik neparasts, atšķirīgs, tā teikt, "out of place", ka es sajutu līdzību ar paša pieredzi, juzdamies atšķirīgam, un reizēm izvēloties izdarīt mazus impulsīvus un savā ziņā dīvainus izgājienus (kā, piemēram, stāvot uz trotuāra desmit minūtes ar acīm ciet un seju pavērstu pret sauli). Lai nu kā, šīs radniecīguma sajūtas iespaidā radās negaidīta ideja aiziet un uzrunāt viņu. Bet pagāja knapi pāris sekundes, kad, apspēlējot šo ideju savā galvā, es diezgan satraucos (šādās situācijās gan man nerodas panika, bet t.s. "ledusaukstas dušas" momenti), jo ko gan es teiktu, vai neizskatītos uzbāzīgs, normu pārkāpjošs. Vai nesākšu stostīties, vai satraukuma dēļ nesākšu svīst (īstenībā es jau sāku svīst tiklīdz man rodas satraukums), kas meitenē radītu riebumu pret mani. Citiem vārdiem sakot, jebkurš iznākums man beigtos ar apkaunojumu un pazemojumu. Situācijā, kurā cits cilvēks pamantītu manus trūkumus un beigu beigās norakstītu. Agrāk, man izjūtot šādu satraukumu, un, godīgi sakot, apdraudējumu, mana reakcija vienmēr ir bijusi pasargāt sevi un atkāpties. Un arī šoreiz es izjutu šādu refleksu. Bet šodien es īsti nevarēju samierināties ar atkāpšanos, jo pagātnē es neskaitāmas reizes piekāpos nemiera un baiļu priekšā, ticot, ka ar savu izvairīšanos reāli pasargāju. Kas beigu beigās izrādījās veltas pūles, jo viss mans priekšstats par dzīvi pilnībā sagruva. Man likās, ka pēdējos gados ar savu jauno dzīves pieeju es būšu beidzot ticis vaļā no tās tendences hroniski ierobežot sevi.

Es nevarēju samierināties ar atkāpšanos. Bet tajā pat laikā es satraukuma rezultātā jutos tik sanervozējies, "izsists no līdzsvara" un apmulsis, ka nebija ne miņas no brīvprātīguma un manis paša "auteniskuma". Zudusi bija ideja par brīvprātīgu un nepiespiestu procesu sarunas uzsākšanai. Tā vietā es izjutu tās sajūtas, kas man asociējās ar riebumu un kas man prasītu sevis pārvarēšanu. Līdz ar to, aizbildinoties ar izskaidrojumu, ka mana instinktīvā vēlme iet uzrunāt meiteni bija mēģinājums rīkoties atbilstoši manai idealizētajai ilūzijai par dzīvi, es izvēlējos atkāpties no sākotnējā nodoma. Citiem vārdiem sakot, es sajutu, ka mana motivācija uzsākt kontaktu nav bijusi kontakta uzsākšana, bet drīzāk savu ideālizēto uzskatu un prasību pret sevi apmierināšana un pierādīšana.

Tā nu es turpināju savu ierasto ceļu. Bet vēlāk, ēdot pusdienas, man ienāca prātā doma, ka es varētu uzrunāt meiteni, tā teikt, garām ejot un izsakot komplimentu par viņas veikumu. Lai gan sākotnēja radniecības sajūta man bija zudusi, mani diezgan nomāca tā sajūta par sevis ierobežošanu mana satraukuma un baiļu dēļ. Tādēļ es tā kā nolēmu, ka atpakaļ ceļā, es došos pie šis meitenes un izteikšu komplimentu. Bet tas nebija lēmums par apņemšanos un sevis pārvarēšanu. Es koncentrējos uz ideju par brīvprātīgu rīcību, kurā mani vada šis nodoms un nekas cits. Nekādas vērtēšanas un potenciālo iznākumu prognozēšanas. Nekāda risku un lietderīguma rēķināšanas. Tiesa, pilnībā man tas neizdevās, jo tiklīdz es nolēmu par uzrunāšanu un komplimenta izteikšanu, man momentāli radās doma par to, ka tā kā komplments būtu par zīmējumu, tad vienīgais veids, kā manam komplimentam būt "dabiskam", būtu situācijā, ja es vispirms redzētu zīmējumu. Bet tādā gadījumā man būtu jānāk no aizmugures, kas man nozīmētu līkuma mešanu. Es tagad, rakstot šo, saprotu, ka manis rakstītais varētu likties nekomfortabli un biedējoši, it kā es būtu kaut kāds perversais, kurš plāno piezagšanos nepazīstamām sievietēm no mugurpuses. Bet tajā momentā es biju nobijies. Un ši doma par pienākšanu no aizmugures radās no instinkta sevi pasargāt. Es roku uz sirdi liekot apgalvoju, ka man nekādu netiklu nodomu nebija. Tieši otrādi, mana vēlme uzrunāt šo meiteni nemaz nebija kontakta uzsākšanai. Es nedomāju par meiteni, es domāju par apstākli, ka es baiļu dēļ tik ļoti sevi ierobežoju un ka ar lēmumu izteikt komplimentu es vēlējos "izlauzties brīvībā" vismaz šīs situācijas ietvaros.

Atgriežoties pie šodienas. Es nolēmu, ka es uzrunāšu šo meiteni un ka es turēšos pretī savas pieradumam plānot savu rīcību un iztēloties potenciālos iznākumus. Savā ziņā man tas izdevās samērā labi. Izvairoties no sevis pasargāšanas instinkta lamatām es spēju atslābināties un saglabāt relatīvi vēsu prātu. Bet man ir jāatzīst, cik agresīvs un neatlaidīgs ir šis pieradums-instinkts sevis pasargāšanai. Desmit minūtēs, kuras es pavadīju atpakaļ ceļā, man bija padsmit epizodes, kurās es pieķēru sevi iztēlojamies meitenes uzrunāšanu, ieskicējot situāciju un iztēlojoties potenciālos iznākumus. Mani vienmēr ir izbrīnijis tas, cik ļoti momentāni un neapzināti tas notiek. Tā nav tradicionāla plānošana, kad pakāpeniski nosprauž mērķus un sāk viedot plānu. Man tas notiek vienā momentā, un es attopos tikai tad, kad šis modelēšanas process jau noris pilnā sparā. Heh, ļoti bieži es atrodos jau noslēguma fāzē. Papildus tam, es pieķēru sevi pie domas, kad es jau sāku par to, ko es darīšu pēc tam, kad ar konkrēto situāciju būšu ticis galā. Mans pieradums nākotnes notikumus iedalīt pirms un pēc zīmīgā notikuma. Bet šoreiz es gandrīz pilnībā tiku galā. Gandrīz tādēļ, jo beigās es sāku domāt par manu satraukuma un nervozitātes stāvokli un par to, ka man varētu sākties t.s. depersonalizācija. Un es sāku uztraukties par to, ka varētu zaudēt uzmanību par apkārt notiekošo. Un ņemot vērā, ka priekšā salīdzinoši bīstams krustojums bez luksaforiem, es sāku uztraukties par to, ka es ar savu apņemšanos uzrunāt šo meiteni tik ļoti sanervozējos, ka radu riska situācijas un apdraudējumu sev citās situācijās. Arī savulaik klasiska parādība, kad stresošanas un sevis pasargāšanas procesā es sāku meklēt bīstamības un riskus balkus procesos.

Beigās es biju ļoti sanervozējies, bet no sava nodoma neatkāpos. Un tad es ar katru soli pirms pēdējā pagrieziena paniski skatījos, vai tā meitene tur vēl atrodas. Nebija. Es neizjutu nedz atvieglojumu, nedz arī vilšanos. Katrā ziņā no brīvprātīguma un nepiespiestības nebija ne miņas.

Atziņa pēc šodien piedzīvotā ir atklāsme, ka es visu dzīvi biju pieradis šo tendenci satraukties un panikot ar visām fizioloģiskajām un emocionālajām izpausmēm uztvērt kā neadekvātuma un nepareizuma sekas. Kas man nozīmēja to, ka tiklīdz es izjūtu satraukumu, trauksmi un paniku, es automātiski pieņemu, ka šīs sajūtas ir sekas tam, ka es kaut ko esmu izdarījis nepareizi vai slikti. Un tas ir ļoti būtiski manas kondīcijas aka jūtīguma un noslieču uz trauksmēm un panikām kontekstā, jo mana koncentrēšanās uz manu vainu un sliktā meklēšanu kalpo par degvielu stresa un nervozitātes pastiprināšanai. Es vienmēr pieņēmu, ka reaģējot uz šīm sajūtām, (lai cik dabiski tas neliktos) es vēršu situāciju par labu. Bet realitātē visos gadījumos es pasliktināju savu stāvokli un vairoju izjustās ciešanas.