justlive

16. Septembris 2016 04:01

Nez, kur slēpjas tēla saglabāšanas (sevis neapkaunošanas) instinkta cēloņi? Vai joprojām ir aktuāls aizvēsturisko (alu cilvēku) laiku princips nekādā gadījumā netikt izraidītam no kopienas, jo tas varētu nozīmē bojāeju? Vai varbūt ir jūtama padomju domāšana, kurā valsti, sabiedrību ceļ augstāk par indivīdu. Indivīds nav nekas, valsts ir viss, tādēļ nav pieļaujams, ka indivīds varētu novērsties no valsts. Vai pat apdraudēt valsti. Kādēļ mums tik ļoti rūp tas, ko citi cilvēki par mums domā, ka bailes piedzīvot apkaunojumu vai atraidījumu bezmaz vai ir līdzvērtīgas bailēm par paša izdzīvošanu? varbūt izskaidrojums ir meklējams apstāklī, ka apkārtējie cilvēki un sabiedrība ir vienīgais "ārējas dzīves jēgas" devējs. Ka rīkoties saskaņā ar sabiedrību nozīmētu rīkoties saskaņā ar dzīves jēgu, rezultātā gūstot to tik ļoti nepieciešamo piederības, lietderības un virziena sajūtu. ja kontroldarba laikā pats nezin atbildi, tad pirmā reakcija būs vērsties pie blakussēdētāja.
Bet nu, es laika gaitā esmu nonācis pie secinājuma, ka priekš manis sabiedrības loma indivīda dzīvē ir tikpat pārspīlēta cik maldīgs ir bijis mans priekšstats par universālas dzīves jēgas esamību. man agrāk tik ļoti vajadzēja apziņu par šādu dzīves jēgu, tādēļ man nekas cits neatlika sabiedrību un apkārtējos cilvēkus uzskatīt par vienīgo šīs dzīves jēgas indikatoru. Es tik ļoti koncentrējos uz "jēgpilnumu", ka nepievērsu uzmanību sķietami bezjēdzīgam konceptam - vienaldzībai. Beigu beigās es pat priecājos par vienaldzību, jo, lai arī iekšēji man ir jāuzdrīstās dzīvot priekš sevis par spīti "ja tu neesi ar mums, tu esi pret mums" iespaidam, vienaldzība nozīmētu to, ka citiem cilvēkiem nemaz neinteresē ko es daru, atstājot mani darbojamies savā nodabā. Ja es ar aktīvu rīcību nevērsīšos pie citiem cilvēkiem, tad viņi man nemaz nepievērsīs uzmanību.