Piparmētru paldies
Svaiga asfalta smarža pie Rīgas centrā. Bulciņu veikals aizklapēts, skatlogā mētājas kurpes-sākot jau no laiviņām līdz pat iešļūcenēm. Tuvojas sprādziens. Pumpuru sprādziens.Kā klususm pirms vētras, kastaņu pumpuru lielajam izgājienam-eksplozijai un pavasara kolekcijas atvēršanas svētkiem.
Agrāk mēs varējām smieties par jebko, pat vienkārši skatoties sienā. Kā ir tagad? Tā, ka ir mulsusms un simtiem domu un jautājumu galvā, par ko gan mēs varētu runāt. Tik daudz kopīga un tagad esam tik atšķirīgas. Lai gan ticu, ka ir tādi cilvēki ar kuriem būs citādi, ar kuriem draudzības saiknes būs stiprākas par šķēršļiem-pārvākšanos uz citu Rīdziņas rajonu, jauns draugs, cits darbs un "mannavlaikajojāstrādā", cita sabiedrība-kostīmiņi un teikums:"Dac,tagad jau es esmu liela."
Brucināt tiltus ir forši, ja zem tilta nav pabraukuši kuģīši, katamrāni vai niecīga koka laiva.
Var jau būt,ka es atpalieku.Pietrūkst tās bezrūpības, kad grūdām viena otru nost no krēsla. Tas bija jestri.Piparmētru tējas maisiņš tējā mirkst jau desmito minūti, bet es vēl domāju..Ir jau labi. Pie visa jāpierod.Jo vecāks paliec, jo tomēr(lai kā negribētos atzīt),grūtāk pierast.