Moore identified the following as the fundamental contradiction of egoism: The egoist says that each person ought rationally to hold, “My own happiness is the sole good.” “What egoism holds, therefore, is that each man’s happiness is the sole good—that a number of different things are each of them the only good thing there is—an absolute contradiction!” Moore seems to have been relying on the premise that, if you say that a person should pursue x exclusively, you are thereby committed to saying that x is the sole good. Thus, if I say that I should pursue my own happiness exclusively, I am committed to saying that my own happiness is the sole good; if someone else’s happiness were also good, then that would be a reason for me to pursue it. But at the same time, the egoist thinks that you should pursue your own happiness exclusively, which implies that your happiness is the sole good. Two distinct things can’t both be the sole good, so egoism cannot be true.

Is Benevolent Egoism Coherent?

Īsti nesapratu, ko tu gribēji pateikt ar šo citātu. Manuprāt, Mūra arguments ir straw man. Viņš piedēvē egoistam dīvainus uzskatus un tad atrod tajos pretrunu.

Jā, jā. Tas bija domāts kā papildinājums, kur paskaidrots, kādā veidā Mūrs konstruē savu straw man. Ja es pareizi sapratu, tad viņš piesienas apgalvojimam, ka no egoisma viedokļa augstākais labums ir katra cilvēka subjektīvā apmierinātība (laime), balstoties uz kļūdainas premisas, kur subjektīvais labums, kas ir relatīvs, pārtop par universālo labumu.

Nu, viņš vismaz atspēko viena veida egoismu. Tas gan iespējams nav tas, ko viņš centās sasniegt.

Spriežot pēc tā, ko viņš pats saka (piem. "It is plain, then, that the doctrine of Egoism is selfcontradictory" 104. lpp.) viņaprāt viņš ir atspēkojis egoismu, parādot, ka tā ir absurda pozīcija. Turklāt pat tad, ja esam labvēlīgi un sakām, ka viņš ir atspēkojis viena veida egoismu mēs nekur tālu netiekam. Kāda veida egoismu tad viņš ir atspēkojis? Tādu, kurš akceptē idiotiskas premisas. Bet kurš tad ņemtos aizstāvēt tik idiotisku egoisma versiju? Viņš it kā klūp virsū Sidžvikam, bet neesmu drošs, ka pat viņš parakstītos uz to, ko Mūrs viņam piedēvē.
Kāpēc šo argumentu tik ilgi uzskatīja par pārliecinošu (tas ir neskaitāmas reizes reproducēts ētikas mācību grāmatās) man nudien ir mīkla. Iespējams, lielu lomu nospēlēja kaut kas līdzīgs wishfull thinking (proti, mēs jau zinām, ka egoisms tas ir slikt, bet nu kaut kādu argumentu arī tomēr vajag). Otrkārt, iespējams savu lomu nospēlēja Mūra autoritāte. Kaut kas līdzīgs notika arī ar Mūra argumentiem par ārpasaules eksistenci. Kā teica Vitgenšteins - ja vien šos argumentus neliktu priekšā Mūrs, tad diez vai kāds tos uztvertu nopietni.
Anyway, Principia Ethica ir jocīga grāmata.

Spriežot pēc Mūra līdzgaitnieku stāstiem (nesen noklausījos lekciju), viņa stāja sarunās vienmēr esot bijusi nesatricināma, tāda, kas iedvesa pilnīgu pārliecību pār saviem vārdiem -- tas noteikti spēlēja savu lomu.

Kas par lekciju?

Paldies! Brīvā brīdī jānoklausās.

Rolsam atkal pilnīgi pretēji - viņš ļoti uzmanās no pārlieku uzstājīgas retorikas.

Nu jau vairs neuzmanās. RIP.

Noklausījos. Es gan to neraksturotu kā "nesatricināmu stāju". Drīzāk tāds uzbrauciens. Ja kāds pasaka kaut ko tādu, kam M. nepiekrīt, tad Mūra reakcija bija tipa "Jūs ko, patiešām tā domājat?"

Galvenā doma bija tāda, ka viņa Principia ir balstīta aksiomās, kuras nevar aizstāvēt nekā citādi, kā vien apelējot pie to acīmredzamības.

Ar noteiktu mīmiku un balss intonāciju, jāpiebilst. Citādi kāds varētu sākt šaubīties.