Spriežot pēc tā, ko viņš pats saka (piem. "It is plain, then, that the doctrine of Egoism is selfcontradictory" 104. lpp.) viņaprāt viņš ir atspēkojis egoismu, parādot, ka tā ir absurda pozīcija. Turklāt pat tad, ja esam labvēlīgi un sakām, ka viņš ir atspēkojis viena veida egoismu mēs nekur tālu netiekam. Kāda veida egoismu tad viņš ir atspēkojis? Tādu, kurš akceptē idiotiskas premisas. Bet kurš tad ņemtos aizstāvēt tik idiotisku egoisma versiju? Viņš it kā klūp virsū Sidžvikam, bet neesmu drošs, ka pat viņš parakstītos uz to, ko Mūrs viņam piedēvē.
Kāpēc šo argumentu tik ilgi uzskatīja par pārliecinošu (tas ir neskaitāmas reizes reproducēts ētikas mācību grāmatās) man nudien ir mīkla. Iespējams, lielu lomu nospēlēja kaut kas līdzīgs wishfull thinking (proti, mēs jau zinām, ka egoisms tas ir slikt, bet nu kaut kādu argumentu arī tomēr vajag). Otrkārt, iespējams savu lomu nospēlēja Mūra autoritāte. Kaut kas līdzīgs notika arī ar Mūra argumentiem par ārpasaules eksistenci. Kā teica Vitgenšteins - ja vien šos argumentus neliktu priekšā Mūrs, tad diez vai kāds tos uztvertu nopietni.
Anyway, Principia Ethica ir jocīga grāmata.