Laiks atzīt.
Esmu pārāk daudz šajā dzīvē pieredzējusi lai vēl spētu uzticēties un ticēt kam labam.
Esmu pārāk daudzas reizes pārkapusi pāri tam, ka neuzticos un atkal tikusi pievilta.
Man rakstur smags, draņķīga humora izjūta, vēl kas tik nav.
Tad es nemāku uzvesties, tad es uzvedos pārāk pieklājīgi.
Tad es esmu par resnu, tad par tievu.
Td es esmu pārāk jauka, citu dienu jau atkal pārāk ļauna.
Man ir slikta gaume ja tas attiecas uz mūziku, apģērbu un vīriešiem.
Mūzika man patīk, drēbes piesedz un vīrieši izklaidē līdz brīdim, kad skrien tālāk pakaļ nākamajiem brunčiem.
Es pat nezinu kā uzvesties normālās attiecībās, ir tas pirmais- jēēi, tad ir samierināšanās, tad, kad būtu bijis jābūt mieram, vienmēr sākas kaut kāda huiņa. Pat huiņai nesākoties es esmu pasākusi neadekvāti reaģēt ap to brīdi.
Kā lai es uzticos, kā lai es neuztveru tik saasināti, ja uzmanība tiek pievērsta kādai citai dāmai, nevis man, ja mana pieredze rāda, kā tas beidzas.
Esmu pārāk daudz šajā dzīvē pieredzējusi lai vēl spētu uzticēties un būt ar kādu kopā.
Pat tad, ja zinu, ka visam šeit vajadzētu būt labi un būtu. Pārāk daudz un, diemžēl, pārāk dziļi.