Piedodiet par tādām trakām negācijām, bet es patiešām vairs nevaru izturēt šito ārprātu, kas notiek pasaulē.
Lasiet paši! Es ceru, ka bezkaunīgo skuķi iebāzīs kolonijā, un viņas vecākiem liks samaksāt tādas soda naudas, ka būs visai ģimenei jāiet ubagot! Ja nē, tad sanāk, ka tiesu sistēmai vispār nav nekādas jēgas un cilvēks ir absolūti bezpalīdzīgs un nepasargāts, ka jebkurš nesodīti var man iesmērēt zaķa attēlu, un nebūs neviena, kas liks viņam nožēlot un atvainoties par nodarījumu.
Un vispār! Pie viena. Vīriešu virskundzībai jāpieliek punkts! Gadsimtiem viņi apspieduši sievietes, pazemojuši, izdomājuši visādus aizliegumus. Bet šodien es atcerējos viņu vājo vietu, viņu lielo pazemojumu. Viņi visi... VISI! ...bērnībā ir valkājuši nošļukušas zeķubikses!
ĀHAHAHAHAHĀ (raganas smiekli)

Tagad visi, lūdzu, sakiet man malacis! Jo es pabeidzu šūt kleitu. Somu ar, no tā paša auduma. Palika tikai pogu piešūšana un striķu ievēršana, bet pretīgo šujmašīnu jau nobāzu skapī, lai nav uz tām šausmām jāskatās. Tāpēc, ka man diez ko nepatīk šūt... un tas ir iemesls, kāpēc kopš auduma iegūšanas līdz šai lieliskajai dienai pagāja 2 mēneši, no kuriem šūsana aizņēma dažas dienas, bet visu pārējo laiku saņemšanās.

Interesanti, kā cilvēki klausās un uztver mūziku? Nupat ir skaidrs, ka ar ausīm un muzikālo dzirdi vien nepietiek, kaut kādi smadzeņu rajoni, acīmredzot, par to atbild, un dažiem ir aktīvāki, dažiem neaktīvāki...
Kaut kā ar vienu čali no kora aizrunājāmies par mūzikām, un izrādījās, ka šis neko nav dzirdējis par MUSE. Nu labi... mazums. Kam negadās, vēl jau diezgan jauns. Nolēmu situāciju labot, sasūtīju šim visādus linkus uz smukām MUSE dziesmām, t.sk. vienu no manām mīļākajām Butterflies&Hurricanes. Šamais izrādījās kaut kāds "popsoviks", nobrīnējās kā es tādus "smagos" klausos, šim esot par traku. Es šokā, protams! Nu bet, ka ne - ta ne. Vienojāmies, ka PRĀTA VĒTRA mums abiem patīk, un paliksim draugi.
Un tagad nāk stāsta galvenā daļa! Tomāšs (tā to puiku sauc) man saka, ka tagad, kopš šis esot MUSE paklausījies, viņaprāt, man varētu patikt čehu grupa KABÁT. Ierakstīja, klausos, pizģec! Kaut kāds tāds kā vecs metāls vai kas... Tipa OPUS PRO, bet tieši tajos senajos laikos, ne mūsu gadsimtā, noteikti nē... Ar MUSE līdzība tik daudz, ka šie arī lieto bungas un ģitāras, bet piedodiet, atvainojiet, es neesmu līdzīga savai kaimiņienei tikai tāpēc, ka arī lietoju pannu un tējkannu.
Un es tagad nesaprotu, ko tieši tas cilvēks dzird, kad klausās mūziku. Tāda sajūta, ka dažiem ausīs vai galvā ir siets, kas izlaiž cauri tikai daļu no skaņu kopuma, un lielums paliek ārā... un tad viņiem sāk likties, ka MUSE un KABÁT spēlē līdzīgu mūziku!
Tas ir kā noklausīties, piemēram, "Normu" un tad pateikt "Ā! Mums jau te Lūsēnam ar ir opera! Tad jau tev tā arī patiks!"

Manā iecienītajā "haļavno" torentu vietnē vienmēr ir pilns ar banerīšiem, kur linki uz krievu ziņu lapām. Un tad es dažreiz uz kādu nospiežu un palasu. Viena no populārākajām tēmām ir, ka regulāri dažādos Krievijas kaktos dzimst dzīvnieki ar cilvēka seju. Bet vēl populārāka tēma ir Alla Pugačova. Un tas ir patiešām, patiešām briesmīgi, kā tajā valstī viņu pielūdz. Es pat nedomāju, ka nevajadzētu par viņu fanot, jo talans ir, slava ir, viss kā nākas. Bet tas, kas tur notiek ir vienkārši slimi. Piemēram tiek apjūsmotas frizūras, kas absolūti visos laikos, visos attēlos un rakursos izskatās šausmīgi. Tad reiz bija tāds raksts, kur pa gadiem pētīts viņas ģērbšanās stils. Pievienotas bildes, aprakstīts - te viņai ļoti elegants tērps, šite stilīgs, te labi kaut kādas līnjas izceltas. Un visas bildes drausi pretīgas, bezgaumīgas, un vienīgā vērtēšanas skala varētu būt, cik stipri nāk vai nenāk vēmiens. Nevar vienkārši fanot par to, cik viņai skaista balss, un viss? Kaut kāds nacionāls tupums laikam.

Nu vāks! "UNTHINKABLE". Šausmas un ārprāts, un beigas vispār super!
Vispār pēdējā laikā sadisms uz ekrāna jau ierasts. Tā es visādas stulbas šausmenes principā neskatos, bet šis vairāk tāds kā trilleris tomēr. Tieši pašu ļaunuma brīdi nerāda, rāda pirms un pēc... Un seriāls "The Tudors" ar jau mazliet pie asiņainuma pieradinājis. Šajā sakarā regulāri iedomājos un priecājos, ka valdības un sabiedrības tiesiskā un miesiskā mijiedarbība Eiropā pa šiem gadsimtiem ir mainījusies stipri uz labo pusi. Izņemot, protams, tos nodokļu jautājumus...

( Písek )

Urā, dārgie draugi!
Pusotra stunda vajadzīga baklažāniem un cūkgaļai. Un man garšoja tik pat labi kā tajā foršajā ķīniešu restorānā. Man jau bija aizdomas, ka tajā sliktajā ķīniešu restorānā vienkārši neprot pareizi gatavot. Vienīgā problēma - baklažāns. Jau otrā reize, kad, gatavojot ēdienu no baklažāna, dabonu rūgtu piegaršu. Ēdot vēl šķendējos, ka neprotu nopirkt pareizo dārzeni, bet tagad atcerējos, ka Aians Mārbers iekš grāmatas "The food doctor. Ēdieni katrai dienai" īr aprakstījis, kā ar to zvēru jāapietas. Bija jāpatur kādu brīdi kārtās ar sāli. Cerams, ka tagad tas man paliks prātā.
Mazliet atpūtīšos un tad banāni.

Beidzot ziemas tumsība un žēlabainais noskaņojums mani ir atlaiduši. Pārliecība, ka nav jēgas, un nevēlēšanās vispār kādam ko stāstīt ir pametusi. Sākšu atkal ļurināt šite visādas muļķības.
Tātad, ledus sakustējies, dzīve saviļņojusies, jāsāk kaut ko darīt, kaut ko apmeklēt. Un ir jau izlemts, ar ko sākt. Nākamsestdien tiks apmeklēta viena burvīga ČR pilsētiņa Písek. Viss jau izdomāts, viesnīca norezervēta. Un tad nāk tā daļa, kas paskaidro, kāpēc tieši šo pilsētu. Jo! Nākamsestdien tur festivāla „CIPÍSKOVIŠTĚ 2010” ietvaros zem klajas debess uz peldošas skatuves Otavas upē tiks atskaņota Orfa „Carmina Burana”. Un kas tik tur nebūs! Un balets un salūts ar. Un to es uzzināju no Kārļa Universitātes koristiem, ar ko mūsu korim bija tas gods dziedāt kopā koncertā, un kuri dziedās arī to „Carminu Buranu”.
Bet šajā sakarā vēl viens stāsts. Kā tas dzīvē mēdz gadīties (vismaz man regulāri kaut kas tāds gadās, no sērijas, apceļo pusi Eiropas un tad tikai uzzin, ka Gulbene nav Kurzemē), pagājuši jau es-nezin-cik gadi, kopš pirmo reiz to skaņdarbu klausījos. Nu nevis dažas taktis kaut kādā reklāmā, bet apzinoties, ko klausos. Un plauktā stāv CD. Un Prāgā jau 2,5 gadi, kur šito atskaņo katrā stūrī. Un es pat atcerējos, ka reiz Rīgā to pēdējo daļu „O Fortuna” gatavojām kaut kādam daudz-koru-festivālam. Bet! Es tā arī nekad neesmu noklausījusies visu – no sākuma līdz beigām. Es ļoti ceru, ka nākamsestdien beidzot tas notiks. Ka būs dabonamas biļetes, ka nebūs pērkons un vētra, vai vismaz, ja nedabūsim biļetes, tad nebūs pērkons un vētra, un varēs klausīties no tuvējā parciņa.
UPD. Un vēl man šodien griezīs nost matus. Pavisam nē, bet paīsus. Es varētu arī pavisam, bet bail, ka no kora neizdzen...

Beidzot esmu dabūjusi sen kārotas kulinārijas grāmatiņas "Ķīna" un "Āzija" no "Jāņa sētas" izdotās sērijas "Pasaules tautu kulinārija".
Mazliet paskatījos arī to "Āziju", bet tā pamatīgāk pieķēros "Ķīnai". Nu kas par lielisku grāmatu, es jums teikšu! Ēšanas kultūra un tradīcijas un svētki aprakstīti, pareiza pieeja cepšanai, virtuves piederumi un produkti aprakstīti, un pilns ar receptēm!
Un tagad es izlēmu darīt tā - kā tajā filmā "Džūlī un Džūlija" - pagatavot pilnīgi visus ēdienus no šīs grāmatas. Arī ķīnas kāpostu pienā, lai gan no tādas domas man mazliet zosāda metas, bet nu kaut vai mazu saujiņu. Lai zinātu, kā tas garšo. Nav arī īsti skaidrības, kad vispār pagatavošu "Mongoļu ugunspodu", jo tur fondī jāpērk un sazin kādi sietiņi... Nu gan jau... ar laiku.
Visvairāk man gribas Pekinas pīli uzcept. Tikai jāsaņemas, tur jāierīvē, jāplaucē, 4 stundas aiz pakaļas jākarina caurvējā, tad vēl ilgāk jākarina aiz spārniem un jāapziež, un jāapziež, un jāapzieš... Kaut kad nākamajā dienā var beidzot cept. bet es jau jūtu to smaržu...
Rīt tas viss sāksies. Izvēlētie ēdieni - "Sojas dīgsti ar cūkgaļu", "Pikantie baklažāni" un "Medus banāni".
Izrādījās, ka grūtākais tajā visā ir sastāvdaļu iepirkšana. Sezama eļļu par laimi atradu kaut kādā Bio veikalā, paldies dārgajam, ka savā acīgumā tādu veikalu vispār bija pamanījis. Jau gandrīz atmetu cerības tikt pie kukurūzas cietes, bet nu tur arī beigās palaimējās. Rīsu vīns čušš, nekā... Bio veikalā tas bija mēbeļu cenā, savukārt, kad nāca apgaismība, kuros veikalos vēl ielūkoties, visi jau bija ciet. Nekas...nelaidīšu jau postā pārējos produktus, pirmos kucēnus noslīcināšu ungāru vīnā. Toties nākotnei jau interneta veikalos atradu, tieši tādu kā vajag un par normālām naudiņām. Asā pupiņu pasta, pēc visa spriežot, ir kaut kāds lakstīgalu mēļu otrais nosaukums. Nu nekur! Nekā! Nu meklēsim, meklēsim. Toties iepirku jau uz priekšdienām kaltētas šitake un aurikālijas. Lai ir, lai mierīga sirds.
Tā ka rīt turiet īkšķus. Tfu, tfu, tfu. Ka tik kas nepiedeg :)

UPD. Ak jā! Šis svarīgi par to pīli. "Pekinas pīles pagatavošanai ir jāvelta četras dienas" un "lai atvieglinātu namamātei darbu, kāds ķīniešu restorāna pavārs sagatavošanas procesu vienkāršojis". Oi paldies viņam! Tagad tikai 2 dienas, fuff!

Noskatījos Otakara Vāvras "Husītu triloģiju" (Otakar Vávra "Husitská trilogie"). Filmēta piecdesmitajos gados, es teiktu, īstens tā laika kino paraugs. Patoss tā vien šļācas no ekrāna, varoņi pirms strauji mirt teic cēlas runas, agonējošs puisītis murgo ne par mammu vai pīrādziņu, bet par hetmani tādu un tādu, kurš atnāks ar armiju un visus izglābs. Vienkāršā tauta labi nostādītās balsīs skandē dziesmas utt. Toties uzzināju šo to par čehu vēsturi, par tādām izcilām personām kā Janu Husu, Janu Žižku, Janu Želivski u.c. (kā redzams, Čehijā vārds Jānis tik pat populārs kā Latvijā). Par to, kā vācu muižniekus no Prāgas rātes meta ārā pa logiem, un vispār diezgan daudz par čehu tautas sendienu naidu pret vāciešiem. Un šajā sakarā gribu padalīties ar anekdoti, kuru nejauši uzgāju, meklējot informāciju par režisoru.
"Sēž pēc kara krogā trīs partizāni - polis, dienvidslāvs un čehs. Polis saka "Es nogalināju 10 vāciešus". "Tas labi," saka dienvidslāvs "bet es nogalināju 100". Čehs sajūsmā groza galvu "Nu puikas, par to gan es jūs apskaužu! Nemaz nezināt, kā jums paveicies. Mums vāciešu nogalināšana allaž bijusi aizliegta"."
Kaut kā man iepatikās tā anekdote :)