Beidzot ziemas tumsība un žēlabainais noskaņojums mani ir atlaiduši. Pārliecība, ka nav jēgas, un nevēlēšanās vispār kādam ko stāstīt ir pametusi. Sākšu atkal ļurināt šite visādas muļķības.
Tātad, ledus sakustējies, dzīve saviļņojusies, jāsāk kaut ko darīt, kaut ko apmeklēt. Un ir jau izlemts, ar ko sākt. Nākamsestdien tiks apmeklēta viena burvīga ČR pilsētiņa Písek. Viss jau izdomāts, viesnīca norezervēta. Un tad nāk tā daļa, kas paskaidro, kāpēc tieši šo pilsētu. Jo! Nākamsestdien tur festivāla „CIPÍSKOVIŠTĚ 2010” ietvaros zem klajas debess uz peldošas skatuves Otavas upē tiks atskaņota Orfa „Carmina Burana”. Un kas tik tur nebūs! Un balets un salūts ar. Un to es uzzināju no Kārļa Universitātes koristiem, ar ko mūsu korim bija tas gods dziedāt kopā koncertā, un kuri dziedās arī to „Carminu Buranu”.
Bet šajā sakarā vēl viens stāsts. Kā tas dzīvē mēdz gadīties (vismaz man regulāri kaut kas tāds gadās, no sērijas, apceļo pusi Eiropas un tad tikai uzzin, ka Gulbene nav Kurzemē), pagājuši jau es-nezin-cik gadi, kopš pirmo reiz to skaņdarbu klausījos. Nu nevis dažas taktis kaut kādā reklāmā, bet apzinoties, ko klausos. Un plauktā stāv CD. Un Prāgā jau 2,5 gadi, kur šito atskaņo katrā stūrī. Un es pat atcerējos, ka reiz Rīgā to pēdējo daļu „O Fortuna” gatavojām kaut kādam daudz-koru-festivālam. Bet! Es tā arī nekad neesmu noklausījusies visu – no sākuma līdz beigām. Es ļoti ceru, ka nākamsestdien beidzot tas notiks. Ka būs dabonamas biļetes, ka nebūs pērkons un vētra, vai vismaz, ja nedabūsim biļetes, tad nebūs pērkons un vētra, un varēs klausīties no tuvējā parciņa.
UPD. Un vēl man šodien griezīs nost matus. Pavisam nē, bet paīsus. Es varētu arī pavisam, bet bail, ka no kora neizdzen...