un, kas to būtu domājis, kur! un nekādā tur audible par 15 eirikiem (gandrīz) mēnesī.

Lasu šo: Charles Wheelan: Naked Statistics: Stripping the Dread from the Data - 

Pagaidām tikai labu, viegli lasās, viegli uztverama, un, patiešām noderīga. 

T. ieteica. Ir laba, lieliska, patiešām. Pretrunīga arī. Kad tikšu pāri agrārajai revolūcijai, izrakstīšos gari un plaši. 

Principā neko fundamentāli jaunu viņa nepasaka. Apgaismo, kā nobriedušas (pusmūža : sievietēm no 42-73) smadzenes strādā (savādāk, izmantojot plašākus reģionus, orientētas uz problēmu risināšanu), diezgan liela grāmatas dala veltīta kognitīvajai rezervei, saiknei starp izglītību, mūžizglītību un kardiovingrinājumu nozīmi (izrādās, ka ar jogu un pilātēm vien smadzenēm ir par maz, nāksies vilkt kedas un ja ne skriet un auļot, tad vismaz raitā solī rikšot), mazliet pieskaras prāta vingrinājumiem un  bada/izsalkuma lomai jaunu neironu razošanā. Secinājums: jo vairāk cilvēks mācījies jaunībā un dzīves laikā, jo lielāka kognitīvā rezerve (uz šo T. jaucās pa vidu apgalvodams, ka citi pētījumi jau šo hipotēzi ir apgāzuši un lai es netērējot laiku vecām grāmatām, bet labāk lai lasot new scientist, ja gribot būt puslīdz lietas kursā), labai galvai vajag kardio un jāmācās visu mūžu. 

vai jūs zinājāt, ja, zinājāt, ka Bēthovena 2.simfonijas 4.daļa (nez kā latviski būtu movement) ir par zarnu darbību (žagām, atraugām, vēdera burkšķēšanu un pirdieniem)?

Harris argumentē, ka vienmēr ir labāk teikt patiesību. viņa piemēros un komentāros minētā taktika kā diplomātiski neatbildēt, man gan liekas, milzīgajā pelēkajā telpā starp patiesību un meliem ir tuvāk meliem nekā patiesībai - 

vēl joprojām klausos šo (Sam Harris Waking Up: A Guide to Spirituality Without Religion):

un lasu šo (Bill Bryson: A Walk in the Woods):

nesen (cabo verde) izlasīju šo (Bill Bryson: Neither Here nor There):

 

nupat sāk apnikt. viņa izslavētais humors ir mazliet žultains.

Ir interesanti, patiešām -