Nav neviena apkārt, kam uzticēt savas domas. Tā. Uzticēšu tās savam klabeklim.

Pirmo reizi esmu saticis sievieti, kurā esmu iemīlējies. Neprātīgi.
Viņa ir maza, mīļa un pilnīgi traka. Nezinu uz kādiem puņķiem turas viņas dzīve.
Tik atšķirīga no manis.
Viņa var man stundām stāstīt kādas muļķības ir sadarījusi ar draugiem/dzenēm noteiktu vielu reibumā, kādus podus savārījusi darbā un kādas utopiskas idejas ienākušas viņas galvā.
Sēžu, klusēju un vienkārši smaidu.
Nezinu ko teikt. Mana dzīve ir maza, melna, garlaicīga, salīdzinot ar viņas.
Es jau protams arī varu pastāstīt kādas stulbības esmu darījis, bet galvā skan tā pati vecā, apzinīgā balss - tas nav nekas tāds ar ko vajadzētu lepoties, labāk ielien stūri un vēlreiz nokaunies par šīm stulbībām, ko esi darījis.
Sēžu, gaidu zvanu vai kādu īsziņu no viņas.
Šodien zvanīju, bet viņa izklausījās nogurusi un dusmīga, labāk neraustīt lauvu aiz ūsām.
Baidos viņai apnikt.
Sajūta kā Gollumam ar gredzenu.
My preciouss...