Stāsts ir sācies
Pēdējā laikā daudz esmu domājis par to kas bijis manā pagātnē. Par to kā sākās mana dzīve un kā tā ir atvedusi mani tur kur esmu patreiz. Gadiem ejot atmiņas ir pabalējušas un daudzas no tām vairs nespēju sarindot hronoloģiskā virtenē. Ir palikušas vien asociācijas ar pārdzīvojumiem, notikumiem un vietām.

Savu stāstu nesākšu ar savu pirmo dzīves vietu. No tās es atceros tikai niecīgus fragmentus, un arī par tiem man vairs nav pārliecības vai atminos tos pats, vai arī vēlāk man tos ir stāstījusi māmiņa.
Šodien pastāstīšu par maniem piedzīvojumiem savās otrajās mājās. Vai pareizāk sakot pavisam miniatūrā vienistabas dzivoklītī sarkanu ķieģeļu mājā Grīziņkalna un Daugavas stadiona ielenkumā, kurā savu agro jaunību pavadīju es, mana māsa, māmiņa un tētis. Tomēr saspiestību dzīvoklī lieliski kompensēja brīvība un plašumi visapkārt mājai.

Parks manam bērnudārza vecuma zēna prātam likās neapstaigājami liels. Pastaiga līdz kalna virsotnei bija gluži kā ceļojums uz svešām zemēm, kurā vienmēr atradās neredzētas vietas, skati un taciņas. Sākumā gan mani vienu tik tālu nemaz nelaida un visu jauno varēju skatīt tikai dodoties pastaigā kopā ar māmiņu vai tēti. Jau tajā vecumā man bija interese par visu, no kā sastāv pasaule, un par katru lietu, vietu vai dzīvo radību man gribējās izzināt sīkāk. Katru jauno puķi, koka zaru vai nezāli man gribējās aplūkot tuvāk, aptaustīt un uzzināt tās vārdu un lomu šajā pasaulē. Manu ziņkāri mocīja arī cilvēka radīto priekšmetu un būvju jēga. Pašā parkā un apkārt tam bija patiešām daudz dažādu lietu, kas toreiz šķita dīvainas.

Kaut vai restotie skursteņi un būdiņas ar smagām metāla durvīm, kas atradās parkā. Savā bērna prātā fantazēju ka kalnā varbūt ir pamestas raktuves, kurās vairs neviens nestrādā. Vai varbūt viss kalns patiesībā ir apdzīvota māja, kuras iemītnieki rūpīgi slēpjas un durvis ver vienīgi kad neviens neskatās. Protams taujāju pieaugušajiem, bet "bumbu patversme" bērna prātam vēl nebija izprotama. Kas tās par bumbām, no kā būtu jaapatveras? Kas ir karš es uzzināju tikai vēlāk, bet par to citreiz.

Ļoti interesantas man šķita arī milzīgās trubas kas līkločiem apvija vienu parka malu. Salīdzinājumā ar manu augumu tās šķita gigantiskas un es daudz prātoju kādēļ tās ir nepieciešamas un kā vispār kaut ko tik lielu un smagu cilvēks ir spējis izveidot. Kopš tā laika protams ir redzēts daudz nesalīdzināmi lielāku un pārsteidzošāku inženiertehnikas brīnumu.

Tagad gan jādodas čučēt - turpinājums sekos.